— Monsieur Kvēl, jūs esat drošsirdis, — sacīja Atrāžs, nolaizdams zobenu,— padodieties un es jūs saudzēšu.
— Kāpēc man padoties? — jautāja Kvēls. — Vai es guļu zemē?
— Nē, bet jūs esat ievainots, un es esmu pavisam vesels.
— Lai dzīvo karalis! — Kvēls kliedza. — Man vēl ir zobens, monsieur. Un viņš traucās pret Atrāžu, kas dūrienu tomēr atsita.
— Nē, monsieur, tā jums vairs nav, — atbildēja Atrāžs, droši satverdams pretinieka zobena rokturi.
Viņš pagrieza Kvēla roku, tā kā tas zobenu palaida vaļā. Atrāžs viegli ievainoja tikai kreisās rokas vienu pirkstu.
— Zobenu, zobenu! — Kvēls rēca.
Tīģera lēcienā viņš ar abām ar rokām apskāva Atrāžu. Atrāžs ar zobenu un dunci apstrādāja pretinieka miesu. Pēc katras brūces Kvēls turpināja saukt:
— Lai dzīvo karalis!
Čūskas veiklumā viņš žņaudza savu neievainoto pretinieku. Atrāžs juta, ka sāk pietrūkt elpa. Viņš sagrīļojās un pakrita. Krizdams viņš nožņaudza arī nelaimīgo Kvēlu.
— Lai dzīvo karalis! — atskanēja jaunekļa cīņas sauciens.
Atrāžam beidzot laimējās atbrīvoties no viņa skavām. Iedūris dunci pretinieka krūtīs, viņš uzkliedza:
— Vai tu esi apmierināts?
— Lai dzīvo ka… — Kvēls izdvesa. Viņa acis jau aizvērās. Tas bija vīrs. Cīņas laukā valdīja baiļu un nāves klusums. Ienaidnieka asinīm notraipītais Atrāžs lēni piecēlās. Viņa vienīgā brūce
bija ievainotais pirksts.
Epernons pārmeta krustu un metās bēgt, it kā to vajātu pats nelabais. Atrāžs paskatījās uz saviem ievainojumiem un mirušajiem draugiem un ienaidniekiem.
Čiko piesteidzās un pacēla Kvēlu, kuram asiņoja deviņpadsmit brūces. Kustība viņu atkal atdzīvināja. Viņš atvēra acis un sacīja:
— Atrāž, goda vārds, es par Busī nāvi neesmu atbildīgs.
— Ticu, monsieur, ticu, — Atrāžs sirsnīgi atbildēja.
— Bēdziet, — čukstēja Kvēls, — bēdziet! Karalis jums nekad nepiedos.
— Bet es jūs tā nekad neatstāšu, kaut arī man draudētu karātavas, — Atrāžs atbildēja.
— Glābieties, jaunekli, un nekārdiniet Dievu, — sacīja Čiko. — Jūs ir izglābis vienīgi brīnums. Divreiz vienā dienā jums gan nelaimēsies.
Atrāžs piegāja pie Ribeirāka, kas vēl elpoja.
— Kaš ir? — tas jautāja.
— Mēs uzvarējām, — Atrāžs atbildēja ļoti klusu, lai nesāpinātu Kvēlu.
— Pateicos, — atbildēja Ribeirāks. — Ejiet! Un viņš atkal zaudēja samaņu.
Kad Čiko ar goda vārdu bija apsolījies rūpēties par ievainotajiem, Atrāžs ietinās mētelī, lai neviens neredzētu viņa asiņaino uzvalku, atstāja ievainotos un mirušos pāžu un kalpu gādībā un pazuda Svētā Antonija vārtos.
Uztraukumā bālēdams un vismazākā troksnīša satraukts, karalis staigāja pa ieroču zāli un ar rūdīta paukotāja apdomu izrēķināja laiku, kāds bija vajadzīgs viņa draugiem, lai izcīnītu divkauju. Domās viņš iztēlojās katru cīnītāju pāri, gaidāmās iespējamības un uzbudinājās arvien vairāk.
Aiz durvīm skanēja Krijona baiss:
— Sire!
— Kā? Jau! — iesaucās karalis.
— Nē, sire, es nenesu vēstis par divkauju. Anžū hercogs vēlas runāt ar jūsu majestāti.
— Par ko? — karalis jautāja.
— Viņš saka, ka ir pienācis brīdis, lai jūsu majestātei pastāstītu par saviem pakalpojumiem karaliskajai gaišībai, ar to apmierinot karaļa bailes un šaubas.
— Ej taču, — sacīja karalis.
Kad Krijons atgriezās, lai paklausītu, atskanēja steidzīgi soļi un kāda balss teica:
— Es vēlos tūlīt runāt ar karali.
Karalis balsi pazina, pats atvēra durvis un sauca:
— Nāc, Sentlukās, nāc. Kas gan atkal atgadījies? Kas tev ir, mans Dievs, kas ir noticis? Vai viņi ir beigti?
Gluži bāls, bez cepures, bez zobena, ar asinīm aptraipītām drēbēm, Sentlukāss iesteidzās karaļa istabā.
— Manu nabaga Sentlukās, — sacīja karalis, — runā, kas noticis, kāpēc tu esi tik izmisis?
— Sire, viens jūsu pavalstnieks, diženākais, drošsirdīgākais kareivis… — viņam pietrūka vārdu.
— Kā! — iesaucās Krijons, kas sevi iedomājās par pēdējā godinājuma cienīgu.
— Pagājušā naktī ir nodurts, nodevīgi nogalināts, — Sentlukāss pabeidza.
Karalis nomierinājās. Tātad viņa četri draugi bija sveiki un veseli.
— Atriebies, sire, par monsieur Busī, atriebies! — sauca Sentlukāss.
— Par monsieur Busī? — karalis nozīmīgi atkārtoja.
— Jā, par monsieur Busī, ko pagājušā naktī nodūra divdesmit slepkavas. Labi, ka viņi bija ieradušies divdesmit, jo piecpadsmit viņš nonāvēja.
— Monsieur Busī ir miris?
— Jā, sire!
— Tātad šorīt viņš necīnās, — piebilda karalis, kuru pēkšņi nomāca citas domas.
Sentlukāss dnūmi paskatījās uz Indriķi, kas šo skatienu neizturēja. Atgriezies viņš ieraudzīja Krijonu vēl arvien stāvam pie durvīm un gaidām jaunas pavēles.
Viņš deva zīmi pasaukt Anžū hercogu.
— Nē, sire, — Sentlukāss noteikti atsāka, — monsieur Busī šorīt vairs necīnās, un tāpēc es arī neprasu atriebību, kā nupat neuzmanīgi izteicos, bet taisnību. Es mīlu savu karali un rūpējos par sava karaļa godu, kas ar monsieur Busī neģēlīgo nogalināšanu ir nekrietni aptraipīts.
Anžū hercogs stāvēja durvīs. Viņš atgādināja nekustīgu, sastingušu akmens tēlu.
Sentlukāsa vārdi modināja karalī savādu nojautu. Viņš atcerējās brāļa lielīšanos par izdarītajiem pakalpojumiem.
Karaļa un hercoga skatieni krustojās. Viņš vairs nešaubījās. Hercogs lēni palocīja galvu.
— Vai jūs zināt, ko tagad runās, ja jūsu draugi uzvarēs? — sauca Sentlukāss. — Visi teiks, ka viņi uzvarējuši vienīgi tāpēc, ka tie pavēlējuši nogalināt Busī.
— Un kas to sacīs, monsieur? — vaicāja karalis.