Tad karalis uzvilka vatētus zīda naktssvārkus, pēc tam viņam pasniedza tik mīkstus ādas cimdus, kas atgādināja triko. Cimdi sniedzās līdz elkoņiem un iekšpusē bija izziesti ar smaržīgu eļļu.
Kad šī tualetes mistērija bija pabeigta, Indriķis no zelta tases izdzēra savu gaļas virumu; bet pirms viņa lūpas pieskārās buljonam, viņš pusi pārlēja citā līdzīgā tasē un pavēlēja to aiznest Sentlukāsam un novēlēt viņam labu nakti.
Kad Indriķis bija noskaitījis īsu lūgšanu, rožukronim nemaz nepieskar- damies, kalpotājs nolaida visus logu un durvju aizkarus un ielaida istabā karaļa lielo mīļāko suni Narcišu. Vienā lēcienā tas bija karaļa gultā, mīņājās, griezās apkārt un beidzot nogūlās uz karaļa kājām.
VI Karaļa dīvainā rīcība
Divas stundas valdīja visdziļākais klusums.
Pēkšņi karaļa istabā atskanēja briesmīgs kliedziens.
Naktslampa bija nodzēsta, valdīja dziļš klusums, nekur nebija dzirdams pat visniecīgākais troksnītis, vienīgi šis karaļa dīvainais sauciens. Kliedzējs tiešām bija karalis.
Drīz vien atskanēja krītošu mēbeļu, saplēsta porcelāna un uztrauktu soļu troksnis. Tad sekoja jauns kliedziens, ko pavadīja suņa riešana. Tūlīt paspīdēja lukturi, galerijā iezaigojās ieroči, un Luvras milzīgās ailes piepildīja miegaino sargu neveiklie soļi.
Kad gvardes kapteinis un kalpotāju pārraugs ieskrēja karaļa guļamistabā, blakus apgāztam atzveltnes krēslam un saplēstām tasēm, pie sajauktas gultas, kuras segas un spilveni bija izmētāti pa visu istabu, viņi ieraudzīja naktsgērbā stāvam Indriķi III, kas bija gluži bāls, izspūrušiem matiem, stīvām acīm un izskatījās smieklīgi drausmīgs.
Viņa labā roka bija izstiepta un drebēja kā lapa vējā. Kreisā roka drudžaini bija aptvērusi nejūtīgi izvilktā zobena rokturi.
Tikpat uztraukts kā kungs izskatījās arī suns, kas stāvēja ar sakrustotām kājām un rēja.
Karalis šausmās bija pavisam mēms, un visi kalpotāji, kas viņu bija uzdrošinājušies traucēt un klusumu pārtraukt, jautājoši skatījās cits citam acīs un bailēs gaidīja tālāko.
Pusapgērbusies, platā mētelī satinusies, parādījās jaunā karaliene — Lotringas Luīze — gaišmataina, maiga būtne, kura dzīvoja svētās dzīvi un kuru karaļa kliedziens bija uzmodinājis.
— Sire,— viņa teica, trīcēdama vairāk nekā pārējie, — sire, mans Dievs, kas noticis? Es izdzirdu jūsu kliedzienu un steidzos šurp.
— Nav… nav… nav nekas, — atbildēja karalis, pat acis pret viņu nepavērsdams, it kā viņš gaisā skatītu nenoteiktu, citiem neredzamu tēlu.
— Bet jūsu majestāte taču sauca, — karaliene turpināja. — Vai jūsu majestātei kaut kas kaiš?
Bailes Indriķa sejā bija tik skaidri saskatāmas, ka tās nomāca arī visus, kas atradās istabā. Visi uztraukti jautāja, vai tik karalis nav ievainots vai pēkšņi saslimis.
— Ak, sire — karaliene sauca. — Sire, Dieva dēļ, neļaujiet mums tā baiļoties! Vai nevēlaties ārstu?
— Ārstu? — Indriķis bailīgi vaicāja. — Nē, slima ir nevis mana miesa, bet gan dvēsele, gars. Nē, nē, nevienu ārstu… tikai garīdznieku.
Piecas minūtes vēlāk jezuītu klostera prioru gandrīz vai izrāva no gultas, un viņš ieradās pie karaļa.
Iestājās dziļš klusums.., Karalis sūdzēja grēkus.
Otrā rītā karalis, kas bija uzcēlies ļoti agri, turklāt agrāk par visiem citiem, pavēlēja atkal aizslēgt Luvras pils vārtus, kas bija atvērti tikai biktstēvam.
Tad viņš atsauca mantzini, sardzes priekšnieku un ceremonijmeistaru. Viņš paņēma savu melnos vākos iesieto lūgšanas grāmatu un sāka lasīt lūgšanas, šo nodarbi pārtraukdams tikai tad, kad vajadzēja izgriezt svētbildes. Tad pēkšņi viņš lika pasaukt draugus.
Vispirms ar šo pavēli devās pie Sentlukāsa, bet tas bija slimāks kā jelkad iepriekš. Viņu bija pārņēmis nogurums un vārgums, slimība bija viņu galīgi nomākusi. Viņa miegs vai pareizāk — letargija — bija bijusi tik dziļa, ka viņš visā pilī vienīgais nebija dzirdējis karaļa kliedzienu, kaut gan atradās tikai aiz plānas sienas. Viņš lūdza atļauju palikt gultā, kur viņš gribēja pabeigt visas karaļa uzdotās lūgšanas.
Dzirdot šo bēdīgo ziņojumu, Indriķis pārmeta krustu un pavēlēja atsūtīt viņa aptiekāru.
Tad viņš deva rīkojumu no augustīniešu klostera atnest visas pātagas. Pēc tam Indriķis tās izdalīja steidzīgi sasauktajiem minjoniešiem, arī klibajam
Šombergam, Epernonam, kam roka vēl karājās saitē, un gluži apmulsušajam Kvēlam un pats rādija labu paraugu. Viņš novilka savu kamzoli un kreklu un sāka sevi pērt kā moceklis. Čiko, kā jau paradis, gribēja smieties un niķoties, bet karaļa niknais skatiens viņu pārmāca, ka tagad nav īstais laiks. Tad arī Čiko paņēma pātagu, tikai viņš nepēra sevi, bet savu kaimiņu, un kad neviena cilvēka vairs nebija tuvumā, viņš sāka apdauzīt pīlārus un sienas. Karaļa seja pamazām apskaidrojās, kaut gan viņa gars palika ļoti nomākts.
Pēkšņi viņš izgāja no istabas un pavēlēja visiem gaidīt. Tūlīt kā pēc burvju mājiena visas pātagas apstājās. Tikai Čiko turpināja pērt ienīsto d'O, kas visiem spēkiem centās atmaksāt. Tā bija divkauja ar pātagām.
Indriķis ir pie karalienes. Viņš tai uzdāvina pērļu kaklarotu par divdesmit pieciem tūkstošiem ekiju, noskūpsta viņai abus vaigus, ko viņa jau veselu gadu nav piedzīvojusi. Tad viņš karalienei lūdz noģērbt karalisko krāšņumu un apsegties ar maisu.
Tad viņš atgriežas, un tūlīt pātagošana atkal atjaunojas.
Tiklīdz ieradās maisā tērpusies karaliene, visā galmā izdalīja sveces, un, neraugoties uz slikto laiku, sniegu un puteni, skaistie galminieki, skaistās dāmas un labsirdīgie parīzieši devās uz Monmartru. Sākumā viņiem sala, bet drīz vien viņus sasildīja niknie sitieni, ko Čiko izdalīja visiem, kas gadījās pa ceļam viņa pātagai.