Pulksten četros vakarā bēdīgais gājiens beidzās. Visu galminieku kājas bija uztūkušas, muguras — sakapātas.
Acīmredzot diena bija labi pavadīta.
Noguris no sitieniem un izsalcis no neparastā darba, kuru tam bija uzdevis karalis, Čiko beidzot aizbēga un kopā ar dažiem galma stūrgalvjiem apmetās kādas pazīstamas viesnīcas dārzā, lai baudītu piparotu vīnu un ceptu pīli. Gājienam atgriežoties, viņš atkal bija savā vietā un pašapzinīgi pārnāca Luvras pilī.
No gavēšanas, staigāšanas ar basām kājām un niknas pašmocības vakarā karalis jutās noguris. Viņš lika pasniegt vienkāršas vakariņas, sasildīt viņa plecus, aizkurināt kamīnā gaišu uguni un devās pie Sentlukāsa, kuru viņš atrada krietni vien spirgtāku. Kopš vakarvakara karalis bija ļoti pārvērties. Visas viņa domas bija pievērstas pasaulīgo lietu niecībai, atmaksai un nāvei.
— Ak, — viņš Sentlukāsam sacīja kā cilvēks, kam šī dzīve ir galīgi apnikusi, — Dievs tiešām ir labi darījis, dzīvi tik rūgtu darīdams.
— Kā tā, sire? — Sentlukāss jautāja.
— Jo cilvēks, kam apnikusi šī dzīve, no nāves nevis baidās, bet gan pēc tās ilgojas.
— Piedodiet, sire, — Sentlukāss atbildēja, — jūs gan runājat par sevi, jo es nu gan pēc nāves neilgojos.
— Klausies, Sentlukās, — karalis, galvu kratīdams, turpināja, — tu darītu labi, sekodams manam padomam un piemēram.
— Labprāt, sire.
— Vai tu piekristu, ja es pamestu troni un tu savu sievu un iestātos klosteri? Man ir mūsu svētā tēva pāvesta atļauja. Jau rītā mēs atteiksimies no visa! Es saukšos par brāli Indriķi.
— Atvainojiet, sire, atvainojiet! Jūs jau varat atteikties no sava troņa, ko jūs pārāk labi pazīstat, bet es no savas sievas neatteikšos, jo es viņu vēl gandrīz nemaz nepazīstu… Es nepiekrītu.
— O-o! — Indriķis iesaucās. — Liekas, ka tu jūties spirgtāks.
— Daudz spirgtāks, sire. Mans gars ir mierīgs, sirds — priecīga. Mana dvēsele tik ļoti ilgojas pēc laimes un prieka.
— Nabaga Sentlukāss! — noteica karalis, sakrustodams rokas.
— Sire, to jums vajadzēja ierosināt vakar. Tad es biju saīdzis, nospiests, sāpju mākts. Tad es gluži ne par ko būtu meties kaut vai akā, vai uz klosteri. Šovakar viss pārvērties, es izbaudīju brīnišķu nakti un jauku dienu. Pie velna, lai dzīvo līksme!
— Vai tu lādies, Sentlukās? — karalis jautāja.
— Vai es lādos, sire? Var jau būt, jo arī jūs dažreiz zaimojat un lādaties. / — Es esmu lādējies, Sentlukās, bet es to vairs.nekad nedarīšu. Sentlukās,— karalis ļoti žēlā balsī piebilda, — vai tu kādreiz arī sapņo?
— Bieži, sire.
— Vai tu tici sapņiem?
— Es vismaz ticu, ka daži sapņi var būt patiesība.
— Ko tu ar to domā?
— Uzklausiet mani, sire, ko es pagājušā naktī sapņoju!
— Nu?
— Mana sieva bija pārvērtusies par putnu un, neraugoties uz vārtiem un žogiem, bija izkļuvuši cauri Luvras mūriem, un parādījās pie mana loga, kur viņa burvīgi iekliedzās, kas manī radīja atbalstu, kas it kā skanēja: «Atver, Sentlukās, atver man, mīļais draugs!» *
— Un tu atvēri? — karalis gandrīz izmisis vaicāja.
— Es domāju gan, — atbildēja Sentlukāss, — un pie tam visnotaļ steidzīgi.
— Vieglprātīgais!
— Jā, vieglprātīgais, sire.
— Un tad tu pamodies?
— Nē, sire, es to sargājos darīt, sapnis bija tik skaists.
— Un tu turpināsi sapņot?
— Cik ilgi vien varēšu, sire.
— Un tu ceri šonakt…
— …atkal sapņot. Majestāte, ja jūs atļaujat, es vēlētos par saviem sapņiem iegūt arī kādu taustāmu maksu.Sire, atļaujiet klāt galdu, pasaukt muzikantus…
— Diezgan, Sentlukās, diezgan, — karalis sacīja un piecēlās. — Tu tīšām ej postā un arī mani norausi līdzi, ja es vēl pie tevis palikšu. Sentlukās, es ceru, ka Dievs apžēlosies un debesis pēc šā kārdinošā sapņa sūtīs tev kādu svētu sapni, kas tevi pamudinās piebiedroties manam nodomam.
VII
Karaļa un Čiko bailes
Atgriezies pēc Sentlukāsa apmeklējuma, karalis pavēlēja visam galmam sapulcēties lielajā galerijā.
Viņš saviem draugiem piešķīra dažādus labvēlības pierādījumus, d'O, Epernonu un Šombergu aizsūtīja uz provinci, piedraudēja sodīt Možironu un Kvēlu, ja tie vēlreiz sāks ķildoties ar Busī, pasniedza Busī skūpstam savu roku un ilgi turēja apskautu brāli Fransuā.
Pret karalieni viņš izturējās tik izšķērdīgi maigi un cildeni, ka galminiekiem šķita, ka Francija var kādreiz sagaidīt mantinieku.
Tuvojās parastā stunda, kad vajadzēja doties gulēt. Varēja viegli nojaust, ka karalis šo stundu pēc iespējas centās novilcināt. Beidzot Luvras stundenis nosita desmit. Indriķis pārskatīja visu telpu, it kā kaut ko meklēdams. Likās, ka viņš starp saviem draugiem meklēja kādu, kas varētu lasīt priekšā, jo Sentlukāss bija atteicies.
Čiko paskatījās uz viņu un pēkšņi savā ķērcošā balsī teica:
— Klausies, Indriķi, šovakar tu mani ne visai laipni uzlūko. Vai tu negribi man piedāvāt kādu muižu ar desmittūkstoš livru lielu renti? Pie velna, tas tik būtu jauki! Dod, mans dēls, dod!
— Nāc man līdzi, Čiko, — sacīja karalis. — Ar labu nakti, mani kungi, es gribu iet gulēt.
Čiko pagriezās pret galminiekiem, izslēja ūsas, pasmaidīja un, karali atdarinādams, teica:
— Ar labu nakti, mani kungi, ar labu nakti! Mēs gribam iet gulēt.
Galminieki sakoda lūpas, karalis nosarka.
— Hallo, manus bārdskuvjus, — sauca Čiko, — manus apkalpotājus un sevišķi manu krēmu.
— Nē, — sacīja karalis, — šovakar man nekas nav vajadzīgs. Mēs sākam gavēt un es gribu nožēlot grēkus.
Karalis un Čiko atgriezās mums pazīstamajā istabā.
— Ak, Indriķi, — sauca Čiko, — tātad es esmu tavs mīlulis? Es tev esmu nepieciešams? Es tev esmu labāks par šo mīlas dievu Kvēlu?