— Turpini, mans dčls, — sacīja Čiko, — pastāsti, ko balss sacīja, lai es zinātu, vai Dievs visu ir labi pārzinājis.
— Bezdievīgais, — karalis iesaucās, — ja tu par to šaubies, es likšu tevi sodīt.
— Es par to nešaubos, es tikai brīnos, ka Dievs tik ilgi bija gaidījis, lai tikai tagad sāktu tevi bārt. Kopš grēku plūdiem viņš ir kļuvis visai pacietīgs. Tātad tev bija briesmīgi bail, mans dēls?
— Ak, jā! Bija jau*arī iemesls baidīties. Pār seju man plūda sviedri, visi kauli drebēja kā drudzī.
— Pareizi, pareizi! Goda vārds, es nudien nezinu, ko es tavā vietā būtu darījis. Un tad tu kliedzi. Atnāca sardze un neatrada ne Dievu, ne citu dvēseli?
— Jā, Čiko. Tāpēc es liku atsaukt manu biktstēvu. Tas pārkrustījās un pavēlēja man nožēlot grēkus, kā man Dievs bija pavēlējis.
— Ļoti labi! Grēku nožēlošana arvien ir laba lieta. Bet ko viņš pats teica par spoku vai — īstenībā — par balsi?
— Tā esot bijusi parādība, brīnums, un man jāgādājot par valsts atpestīšanu. Šorīt es jezuītiem ziedoju simttūkstoš ekiju.
— Ļoti labi!
— Un savu un manu jauno muižnieku ādu izpēru ar pātagām.
— Lieliski! Tālāk?
— Nu, tālāk… ko tu domā, Čiko? Es tagad nerunāju ar zobgali, bet gan ar prātīgu cilvēku, ar draugu.
— Ak, sire, — Čiko nopietni teica, — es domāju, ka jūsu majestāti māc lietuvēns. Sapnis, mans dēls, tikai sapnis.
— Kāpēc tu netici, Čiko? Vai nestāv rakstīts, kp Dievs sarunājas ar karaļiem, kad viņš zemes virsū grib izdarīt lielas pārmaiņas?
— Jā, Viņš runā ar tiem, tas taisnība, bet klusu, tā ka viņi nekā nedzird.
— Vai tu tagad saproti, kāpēc es tevi aicināju šurp?
— Pie Dieva! — Ciko iesaucās.
— Nu, saki man kā draugs, ko es tagad lai daru?
— Tev jāiet gulēt, mans dēls.
— Bet, ja nu…
— Nekādu «bet».
— Tomēr…
— Vai tu domā, ka, tev paliekot nontodā, Dieva balss neatskanēs? Karalis ir diženāks par citiem cilvēkiem ar kroni galvā, bet ja viņš ir bez tā, tad tas liekas tikpat liels vai arī vēl mazāks.
— Labi, vai tu paliksi?
— Nolemts.
— Tad es gribu apgulties.
Karalis nopūtās, lielā nemierā pārmeklēja visus istabas kaktus un tad trīcēdams ielīda gultā.
— Tā, tagad ari man ir laiks, — sacīja Čiko, izstiepās atzveltnes krēslā un apkrāvās ar spilveniem un segām.
— Kā jūs jūtaties, sire?
— Labi, un tu?
— Teicami. Ar labu nakti, Indriķi!
— Ar labu nakti, Čiko! Tikai neaizmiedz.
— Pie velna, tas gan būs grūti! — Čiko atbildēja, žāvādamies tā, ka tik tikko neizmežgīja žokļus.
Abi aizvēra acis: karalis, izlikdamies, ka ir aizmidzis, Čiko — patiesi aizmigdams.
VIII
Kas bija dievības balss, ar ko sarunājās karalis
Apmēram desmit minūtes karalis un Čiko nogulēja klusu un nekustēdamies. Pēkšņi karalis piecēlās gultā sēdus. Snaudas saldajā nogurumā Čiko darīja to pašu. Kvēlām acīm abi uzlūkoja viens otru.
— Kas ir? — Čiko klusu vaicāja.
— Elpa, — karalis izdvesa, — elpa!
Tai pašā mirklī nodzisa viena svece, kas atradās nerra rokā, tad otra, trešā, un beidzot nodzisa arī pēdējā.
— O-o! — Čiko ierunājās. — Kas par elpu!
Tikko Čiko bija beidzis, kad nodzisa arī lampa un istabu apgaismoja vienīgi kamīna uguns beidzamā kvēle.
— Uzmanību! — sacīja Čiko, kas jau bija piecēlies stāvus.
— Viņš runās, — ierunājās karalis, gultā tupēdams, — viņš runās.
— Tad klausies, — Čiko čukstēja.
Šai mirklī tiešām atskanēja dobja un švīkstoša balss:
— Niecīgais grēciniek, vai tu tur esi?
— Jā, jā, Kungs, — atbildēja Indriķis, kam izbailēs klabēja zobi.
— O-o! — sacīja Čiko. — Šī balss, kam jānāk no debesīm, ir ļoti aizsmakusi! Vienalga, tas ir savādi.
— Vai tu mani dzirdi? — balss jautāja.
—Jā, Kungs, — Indriķis stomījās,—es klausos, zemodamies Tavu dusmu priekšā.
— Vai tu domā, ka esi manā priekšā zemojies, — balss turpināja, — izpildīdams dažādas ārišķīgas blēņas, bet sirds dziļumos neko nenožēlodams?
— Labi teikts! — Čiko iesaucās. — Ak tu, velns, cik pareizi!
Karalis jau gribēja sakrustot rokas, kad pienāca Čiko, ļoti saudzīgi un klusi izbīdīja viņu no gultas un ieņēma Indriķa vietu. Tad viņš gluži klusi teica:
— Tagad apsēdies manā vietā un ļauj man rīkoties.
Karalis paklausīja; viņš sāka apjēgt.
— Tu neatbildi, — balss runāja, — kas ir norādījums, ka tu savos grēkos esi vēl vairāk nocietinājies.
— O, žēlastību, žēlastību, Kungs! — Čiko sauca deguna pieskaņā līdzīgi karalim. Tad viņš Indriķim piebilda: — Jocīgi, vai tu saproti, mans dēls, ka labais Dievs Čiko nepazīst.
— Deviņi velni! — karalis čukstēja. — Ko tas nozīmē?
— Pagaidi, pagaidi, tu vēl redzēsi arī citus jaukumus.
— Nelaimīgais! — balss teica.
— Jā, Kungs, jā, — Čiko atbildēja, — es esmu nolādēts grēcinieks, briesmīgs grēcinieks.
— Tad atzīsti savus grēkus un nožēlo.
— Es atzīstu, — Čiko čukstēja, — ka esmu grēkojis pret savu brālēnu Kondē, kam pavedu sievu, ko es nožēloju.
— Ko tu tur muldi? — karalis murmināja. — Vai tu neklusēsi! Kāds tam sakars ar tagadni!
— Pareizi! — Čiko atbildēja. — Sāksim kaut ko citu.
— Runā! — balss pavēlēja.
— Es atzīstu, — neīstais Indriķis III turpināja, — ka esmu traki piekrāpis poļus, kas mani iecēla par savu karali. Kādā naktī es tos pametu, paņemdams līdzi kroņa dimantus, kurus noslēpu.
— Ak, tu nolādētais! — Indriķis ievaidējās. — Par ko tu atgādini? Tas jau sen ir aizmirsts.
— Man viņš jāpiemāna, — Čiko paskaidroja. — Ļauj man rīkoties.
— Runā! — balss pavēlēja.
— Es atzīstos, — Čiko turpināja, — ka savam brālim, Alansonas hercogam, nozagu troni, kas tam taisnības labad pienācās, jo, iegūdams Polijas troni, es no tā atteicos. Un tagad es to nožēloju.