— Blēdis! — karalis čukstēja.
— Tas vēl nav nekas! — sacīja balss.
— Es atzīstu, ka, izpildīdams labās mātes Katrīnas Mediči gribu, nogalināju sava svaiņa, Navarras karaļa, draugus, un savas māsas, karalienes Margeritas, mīļākos, bet pašus izdzinu no Francijas. Tas ir mans lielākais grēks.
— Tu esi īsts nelietis, — izdvesa karalis, dusmās griezdams zobus.
—Sire, neapvainojiet Dievu, noliegdams to, ko Viņš zina labāk nekā mēs.
— Tas neattiecas uz politiku, — balss turpināja.
— Ak! — Čiko žēli ievaidējās. — Tas attiecas uz maniem tikumiem, vai ne?
— Pareizi, — balss atbildēja.
— Mans Dievs, tas ir pareizi, — Čiko atbildēja. — Es esmu ļoti sievišķīgs, ļoti kūtrs, ļoti gļēvs un liekulīgs.
— Pareizi, — balss dobji atkārtoja.
— Es spīdzinu sievas, sevišķi savējo, kas ir tik dižciltīga sieviete.
— Sievietes jāmīl kā sevi pašu, un tām viss jāpiedod, — balss atbildēja.
— Ak, — Čiko izmisis iesaucās, — tad es esmu daudz grēkojis!
— Un tu arī citus piespiedi grēkot, būdams viņiem paraugs.
— Pareizi, gluži pareizi!
— Nabaga Sentlukāsu tu tik tikko nepazudināji. Un, ja tu negribi nokļūt tieši ellē, tad no rīta atbrīvo viņu un ļauj viņam atgriezties mājās.
—A-a! — Čiko sacīja karalim. — Balss, liekas, draudzējas ar Kosē ģimeni.
— Un ja tu neiecelsi viņu par hercogu un viņa sievu par hercogieni, — balss turpināja, — lai atlīdzinātu par piespiedu atraitnību…
— Bet ja nu es nepaklausu?—jautāja Ciko, pirmo reizi savā balsī likdams ieskanēties spītībai.
— Ja tu neklausīsi, — balss ļoti skaļi atbildēja, — tad tu visu mūžību vārīsies lielajā elles katlā, kur Sardanapals, Nebukadnecars un maršals Recs tevi jau gaida.
Indriķis III nopūtās. Šie draudi iedvesa viņam vēl lielākas bailes.
— Pie velna! — Čiko čukstēja. — Vai tu redzi, Indriķi, kā debesis rūpējas par Sentlukāsu? Jātic vai sātanam, ka viņš labo Dievu dabūjis savos nagos.
Bet Indriķis neklausījās Čiko jokos,' bet, ja viņš arī klausījās, tad tie nevarēja viņu apmierināt.
— Es esmu pazudis, — viņš drūmi noteica, — es esmu pazudis. Šī balss no augšas mani iznīcinās.
— Balss no augšas! — Čiko iesaucās. — Šoreiz tu maldies. Drīzāk tā ir balss kaut kur tepat blakus.
— Kā! Balss ir kaut kur blakus? — Indriķis jautāja.
— Jā, mans dēls, vai tad tu nedzirdi, ka balss skan viņpus sienas? Indriķi, labais Dievs dzīvo Luvrā. Acīmredzot viņš tāpat kā karalis Kārlis V apceļo Franciju, lai nokļūtu ellē.
— Ateists! Dieva zaimotājs!
— Šo godu tu esi pelnījis, Indriķi, un es tev saku taisnību. Taču man jāliecina, ka tu nemaz nejūties pagodināts. Kā! Labais Dievs atrodas Luvrā, un viņu no tevis šķir tikai aizkars, un tu negribi to apmeklēt? Valuā, es tevi nepazīstu, tu neesi viesmīlīgs.
Šai mirkli kamīna stūrī uzliesmoja kāda pamesta pagale, kas, atspulgodama istabā, apgaismoja Čiko seju.
Šī seja bija tik gaiša un zobgalīga, ka karalis izbrīnā iepleta acis.
— Kā! — viņš teica. — Tev patīk smieties, tu uzdrošinies…
— Jā, es uzdrošinos, — Čiko atbildēja, — un ari tu drīz vien to drīkstēsi, vai arī lai velns mani parauj! Bet esi prātīgs, mans dēls, un izpildi to, ko es teikšu…
— Man jāapskatās…
— Vai labais Dievs tiešām atrodas blakus istabā.
— Bet ja nu balss atkal sāk runāt?
— Kāpēc tad es esmu šeit, ja nevaru atbildēt? Es turpināšu runāt tavā vārdā, un balss droši vien noticēs, ka tu esi šeit. Dievišķā balss ir ļoti vieglprātīga un nepazīst savus ļaudis. Es jau kliedzu stundas ceturksni, un viņa mani vēl nepazīst! Tas ir traki pazemīgs gars.
Indriķis sarauca pieri. Čiko tik daudz bija izrunājis, ka viņš savā lētticībā sāka šaubīties.
— Man liekas, ka tev taisnība, Čiko, — sacīja karalis. — Man ļoti patīk…
— Ej taču! — sacīja Čiko, bīdīdams karali uz durvju pusi.
Indriķis klusi atvēra durvis, kas veda uz blakus istabu. Tikko viņš bija sasniedzis eju, kad soģa balss skanēja daudz skaļāk. ,Čiko žēli atbildēja.
— Jā, — balss sacīja, — tu esi nenoteikts kā sieviete, tu esi sievišķīgs kā sibarits, samaitāts kā pagāns.
— Žēlastību, žēlastību! — Čiko lūdzās. — Vai tā gan ir mana kļūda, lielais Dievs, ka tu mani esi radījis Uk maigu, manas rokas tik baltas, manu degunu tik smalku, manu garu tik nepastāvīgu? Bet tagad visam tam ir beigas, mans Dievs, kopš šodienas es gribu valkāt rupja linaudekla kreklus. Es gribu iekašņāties netīrumos kā ījabs, ēst mēslus kā Ecēhiēls.
Indriķis pa to laiku devās arvien tālāk un izbrīnā manīja, ka balss kļūst arvien skaļāka un ka tā tiešām skan no Sentlukāsa istabas.
Indriķis jau gribēja pieklauvēt, kad ieraudzīja, ka pa atslēgas spraugu izplūst spožs gaismas stars.
Viņš noliecās pie spraucas un ielūkojās istabā.
Līdz šim bālais karalis dusmās tumši piesarka. Viņš izslējās un izberzēja acis, it kā gribēdams labāk saskatīt to, kam negribēja ticēt, kaut gan skaidri redzēja.
— Deviņi pērkoni un sātana vecāmāte! — viņš norūca. — Vai tas iespējams, ka par mani tā iedrošinās zoboties?
Kādā istabas kaktā viņš ieraudzīja Sentlukāsu zīda nakts ģērbā iekliedzam caurulē draudošos vārdus, kas karalim šķita dievības balss. Viņam blakus, uz grāfa pleca atbalstījušos, Indriķis redzēja jaunu dāmu baltā, caurspīdīgā tērpā. Nereti arī viņa paņēma cauruli un zemā balsī sapļāpāja daudz muļķību. Abi par šo nosodāmo joku bija ļoti līksmi, kamēr Čiko gaudās un raudāja, tik lieliski atdarinādams karaļa balsi, ka pēdējam likās, ka viņš pats ir nelaimīgs moceklis.
— Žanna de Kosē Sentlukāsa istabā, caurums sienā, šis mans apkaunojums! — Indriķis murmināja. — O, nelaimīgie! Par to jūs man dārgi samaksāsit!