Indriķis III ievēroja šo kustību un, ieraudzījis pārsteigtās sejas, izbiedētās acis un uz vienas kājas grīļojošos stāvus, viņš uzkliedza:
— Hallo, monsieur, kas noticis?
Atbildes vietā skanēja ilgi smiekli.
Jau pēc sava rakstura būdams ļoti nepacietīgs, un šai mirklī it īpaši, karalis jau sāka raukt pieri, kad piesteidzās Sentlukāss un paskaidroja:
— Sire, tas ir Čiko, jūsu galma nerrs, kas apģērbies līdzīgi jūsu majestātei un pasniedz savu roku dāmu skūpstiem.
Indriķis III sāka smieties. Čiko Valuā galmā bija dota liela brīvība. Vfņš arī nebija parasts nerrs. Viņš bija bretaņu muižnieks, kas bija kritis Majēnas grāfa nežēlastībā un atbēdzis pie Indriķa III, un brīžiem ar rūgtu patiesību maksāja par aizsardzību, ko viņam dāvāja Kārļa IX pēctecis.
— Hei, maitre Čiko, — sacīja Indriķis, — divu karaļu šeit būs par daudz!
— Tad ļauj man turpināt karaļa lomu, bet tu vari tēlot Anžū hercogu. Varbūt, ka tevi noturēs par viņu un pastāstīs lietiņas, pēc kurām tu sapratīsi nevis to, ko viņš domā, bet gan to, ko viņš dara.
— Vai tiešām, — sacīja karalis, īgni pārskatīdams zāli, — mans brālis nav ieradies.
— Viens iemesls vairāk, lai tu vinu aizvietotu. Sacīts — darīts! Es esmu Indriķis un tu — Fransuā. Es valdīšu, tu dejosi. Es tavā vietā izpildīšu visas valdnieka muļķības, bet tu tikmēr priecāsies.
Karaļa skatiens pievērsās Sentlukāsam.
— Tev taisnība, Čiko, es gribu dejot.
— Es esmu maldījies, iedomādamies, ka karalis uz mums ļaunojas, — domāja maršals Brisē. — Tieši otrādi, karalis ir vislabākajā omā.
Sentlukāss pa to laiku bija piegājis pie savas sievas, kas gan nebija nekāda skaistule, taču viņai bija koši melnas acis, balli zobi, burvīga āda un gluži apgarota sejiņa.
— Monsieur, — viņa klusi teica vīram, — kāpēc jūs teicāt, ka karalis uz mani ir dusmīgs? Kopš viņš ienāca, tas apveltī mani vissiltākajiem smaidiem.
— Pēc kāzām jūs runāsit citādi, mīļā Žanna.
— Viņa majestāte bez šaubām nebija labā 6mā, — jaunā kundze atbildēja,— bet tagad…
— Tagad ir vēl ļaunāk — karalis smejas ar sakniebtām lūpām. Man labāk patiktu, ja viņš rādītu zobus. Žanna, manu nabaga draudziņ, karalis mums gatavo kādu negaidītu pārsteigumu. Ak, neuzlūkojiet mani tik maigi, es jūs lūdzu… labāk uzgrieziet man muguru. Patlaban šurp nāk Možirons, aizturiet viņu, paņemiet viņu pie rokas, esat pret viņu laipna!
— Vai jūs arī zināt, — Žanna pasmaidīja, — ka tas ir visai dīvains uzdevums, un ja es to izpildu, var noticēt…
— Ak, — Sentlukāss nopūtās, — būtu lielāka laime, ja tam noticētu.
Indriķis dejodams ne mirkli neizlaida Sentlukāsu no acīm.
Reizēm viņš to piesauca pi^ sevis, lai pastāstītu kādu jocīgu novērojumu, par ko Sentlukāss skaļi pasmējās. Reizēm viņš no savas konfekšu kārbas piedāvāja tam grauzdētas mandeles vai cukurotus augļus, ko Sentlukāss atzina par brīnišķi gardiem. Ja Sentlukāss uz mirkli pazuda kādā citā zālē, lai tur apsveicinātos ar viesiem, karalis aizsūtīja kādu virsnieku vai pāžu pasaukt viņu atpakaļ, un Sentlukāss smaidīdams atgriezās pie sava kunga, kas tikai tad likās apmierināts, ja atkal redzēja jauno vīru.
Kāzu viesu troksnī Indriķa ausis pēkšņi uztvēra kņadu.
— Hallo! —viņš iesaucās. — Man liekas, ka es būtu dzirdējis Čiko balsi. Vai tu dzirdi, Sentlukās, kā karalis dusmojas?
— Jā, sire, — Sentlukāss atbildēja, — liekas, ka viņš ar kādu strīdas.
— Palūko, kas tur notiek, un tūlīt atgriezies, lai man par to pastāstītu!
Sentlukāss aizgāja.
^Tiešām varēja dzirdēt, ka Čiko, runādams caur degunu, kā to karalis reizēm mēdza darīt, uzsauc:
— Es taču izdevu greznuma likumu. Bet, ja ar to vēl nepietiek, es izdošu citu, es izdošu tik daudz, kamēr būs diezgan. Ja tie arī tad vēl nebūs labi, tad vismaz tie būs lielā krājumā. Pie mana brālēna Belcebula raga, seši pāži, monsieur Busī, tas ir par daudz!
Un Čiko piepūta vaigus, izpleta kājas uft iespieda roku sānos, attēlodams karaļa izturēšanos un izrunu.
— Ko viņš runā par Busī? — pieri raukdams, jautāja karalis.
Sentlukāss jau gribēja atbildēt, kad pūlis pašķīrās un parādījās seši pāži,
visi tērpušies zeltā, kakla ķēdēs un ar sava kunga ģerboņiem uz krūtīm, kurus rotāja ļoti daudz dārgakmeņu. Aiz viņiem nāca jauns, skaists un slaids vīrietis ar augstu pieri, drošām acīm un nicinoši savilktām lūpām. Viņa vienkāršais melna samta tērps bija ass pretstats viņa pavadoņu krāšņajiem uzvalkiem.
— Busli -r atskanēja čuksti. — Busī d'Ambuāzs!
Visi steidzās jaunēklim pretim un tad tūlīt atvirzījās sānis, lai ļautu viņam
paiet garām.
Možirons, Šombergs un Kvēls bija nostājušies blakus karalim, it kā gribēdami to aizsargāt.
— Palūk! — sacīja pirmais, runādams par Busī negaidīto ierašanos un Alansonas hercoga ilgo kavēšanos, — palūk, kalps ierodas, bet kur palicis kungs?
— Pacietību, — atbildēja Kvēls. — Pirms kalpa ierodas kalpa kalps. Kalpa kungs varbūt nāks pēc pirmā kalpa kunga.
— Saki, Sentlukās, — sacīja Šombergs, jaunākais no minjoniešiem un tāpēc arī visdrošsirdīgākais, — vai tu arī zini, ka monsieur Busī tev parāda maz goda? Aplūko taču šo melno kamzoli, velns lai parauj! Vai tad tas ir kāzu cienīgs tērps? ; J
— Nē, — Kvēls turpināja, — bet sēru uzvalks gan.
— Ak, — norūca Indriķis, — kāpēc gan viņam nevarētu būt cits iemesls šāda tērpa valkāšanai?