Indriķis atkāpās dažus soļus un trieca kāju pret durvīm tik spēcīgi, ka tikko neizlauza durvju viras, atslēgu galīgi salauzdams.
Puskailā Žanna, izbailēs iekliegdamās, aizslēpās aiz priekškara, ietīdama tajā galvu.
Cauruli rokā, šausmās nobālis, Sentlukāss nokrita karaļa priekšā uz ceļiem.
— Ak, — karaļa istabā kliedza Čiko, — ak, žēlastību! Es zvēru pie jaunavas… es zaudēšu samaņu, es miršu.
Taču blakus istabā vēl neviens nebija atguvis spēkus, lai sāktu runāt. Viss bija noticis tik pēkšņi. Klusumu pārtrauca Indriķa viens vienīgs draudīgs vārds:
— Ārā! — viņš kliedza, roku izstiepis.
Viņš izrāva Sentlukāsam cauruli un pacēla to gaisā, it kā gribēdams ar
to sist.
— Sire, jums ir tiesības vienīgi nocirst man galvu, jo es esmu muižnieks.
Indriķis nosvieda cauruli uz grīdas. Čiko to pacēla. Izdzirdis laužam
durvis, viņš nodomāja, ka liecinieka klātbūtne nav par ļaunu, un steidzās šurp.
Viņš ļāva Indriķim un Sentlukāsam ķildu pabeigt, kā pašiem patika, bet pats tūlīt steidzās pie aizkara, aiz kura viņš vēl kādu pamanīja, un izvilka trīcošo, jauno sievu.
— Lūk, Ādams un Ieva! — viņš iesaucās.
Tad Čiko metās starp karali un Sentlukāsu, norādīja pēdējam draudīgi uz durvīm un klusi piebilda:
— Ja jums ir krietns zirgs, tad dodaties pie velna! Bet līdz rītam esat divdesmit ljē no šejienes!
IX
Busī noskaidro sava sapņa īstenību
Busī un Anžū hercogs, domās nogrimuši, pa to laiku devās mājup. Hercogs pārdomāja drosmīgā uzbrukuma sekas, ko Busī bija viņam sagādājis. Busī vēl arvien sapņoja par savu piedzīvojumu pagājušā naktī.
— Nudien, — viņš pats sev teica, kad atkal bija sasniedzis savu dzīvokli, pirms izteicis Anžū hercogam atzinību par parādīto drosmi pie karaļa, — tas ir skaidrs, ka man uzbruka, nogāza zemē un ievainoja. Bet sapnis taču nevarēja atstāt tik spilgtu iespaidu. Es vēl tagad redzu gaišmataino sievieti un jaunā ārsta draudzīgo seju. Viņu ar aizsietām acīm pieveda pie manas gultas. Uz priekšu! Uz priekšu! Es gribu noskaidrot, un ja es neesmu galīgs muļķis, lietai vajag izdoties. Bet vispirms, — Busī nolēma, — lai viss labi veiktos, man jāizvēlas nakts klaidonim piemērots naktstērps, un tad uz Bastīliju!
Viņš uzāva garus zābakus, izvēlējās labāko zobenu, ietinās mētelī, lika sevi nestuvēs nonest līdz notikuma vietai, izkāpa un pavēlēja ļaudīm gaidīt viņu atgriežamies.
Tad viņš uzmeklēja vietu, kur bija nokritis viņa zirgs. Viņš atkārtoja tos pašus atkāpšanās un uzbrukuma paņēmienus, ko vēl atcerējās. Viņš atkāpās līdz mūrim un mēģināja atrast durvis sienas iedobumā ar aizžogotu lodziņu, caur kuru viņš bija novērojis Kvēlu. Bet visas durvis bija sienas iedobumā un visām bija aizžogoti lodziņi.
— Pie velna! —Busī dusmojās.—Ja es pieklauvētu pie durvīm, iztaujātu visus iemītniekus, izdotu tūkstoš ekiju, lai kalpotājus un vecas sievas piespiestu runāt, es uzzinātu to, ko vēlos. Te ir piecdesmit māju. Desmit māju vakarā. Es pazaudētu piecus vakaruš.
Tikko Busī bija beidzis savas pārdomas, viņš pamanīja mazu, trīcošu, bālu gaismu, kas, dubļos atspoguļodamās kā bākas stars jūrā, lēni tuvojās.
Lai ērtāk varētu nogaidīt un novērot, ko šī dīvainā gaisma nozīmē, Busī ietinās mētelī un iespiedās kādu durvju iedobumā. Nakts bija ļoti tumša, četru soļu attālumā nekas nebija saskatāms.
Lukturis turpināja ceļu, taisīdams arvien trakākus lēcienus.
Mirkli gaidījis, Busī savā priekšā ieraudzīja melnu, kalsenu stāvu, kas labajā rokā turēja lukturi, ko tas gan izstiepa uz priekšu, gan nolaida gar sāniem. Šis dzīvais radījums sākumā šķita piederam žūpu sabiedrībai, jo tikai reibonis varēja viņu piespiest meimurot brīnišķīgi līkās līnijās, brist dubļu skrīņos un skaloties ūdens peļķēs. Reiz savādais cilvēks paslīdēja uz ledus gabala un pakrita, bet atkal piecēlās un tagad atradās tikai desmit soļus no Busī, kas vēl vairāk ierāvās durvju iedobumā.
Tagad grāfs redzēja, ka luktura nesējam acis bija pārsietas ar kādu saiti.
— Ak tu divi deviņi! — viņš prātoja. — Brīnišķīga iedoma — ar lukturi spēlēt «vistiņas», sevišķi tādā laikā kā šodien un uz tik dubļainas zemes. Vai es atkal sāku sapņot? '
Busī vēl nogaidīja, un svešais ar aizsietajām acīm atkal paspēra piecus
sešus solus. »
— Lai Dievs man piedod, — sacīja Busī, — bet man liekas, ka viņš pats ar sevi sarunājas.
— Četri simti astoņdesmit astoņi, četri simti astoņdesmit deviņi, četrisimti deviņdesmit, — murmināja vīrs ar lukturi. — Tam jābūt ļoti tuvu.
Tad viņš ar labo roku pacēla acu pārsēju, redzēja savā priekšā māju un tuvojās durvīm.
— Četri simti deviņdesmit viens, četri simti deviņdesmit divi, četri simti deviņdesmit trīs, četri simti deviņdesmit četri. Nu man jābūt ļoti tuvu, —
viņš teica.
Viņš atkal pacēla pārsēju, tuvojās durvīm, kas atradās blakus tām, kur bija paslēpies Busī, un novēroja tās tikpat uzmanīgi kā iepriekšējās.
— Nē, jā, nē, — viņš murmināja. — Tās nav īstās.
Tad tieši viņš atkal atkārtoja savu mēģinājumu un apstājās tieši pie Busī durvīm. Svešais pacēla lukturi, noņēma pārsēju, un tā viņš un Busī stāvēja aci pret aci.
— Nu, — Busī sacīja.
— O! — nakts staigulis atkāpās.
— Stāviet! — Busī uzsauca.
— Tas nav iespējams! — svešais sauca.
— Ir gan, tikai visai dīvainā kārtā. Jūs esat ārsts!
— Un jūs augstmanis?
— Pareizi!