— Ak, Jēzu, kāda sagadīšanās!
— Tas ārsts, — Busī turpināja, — kas vakar vakarā pārsēja kādu augstmani, kas bija ievainots sānos…
— Protams.
— Ko jūs šeit meklējat?
— Māju.
— Ak, — Busī sauca, — jūs meklējat to māju.
— Jā.
— Tātad jūs to nepazīstat?
— Kā es to lai pazīstu, ja mani šurp atveda ar aizsietām acīm!
— Jūs šurp atveda ar aizsietām acīm?
— Protams.
— Tātad jūs tiešām bijāt šai namā?
— Šajā vai kādā no tuvākajiem. Es nevaru pateikt, jo vēl meklēju.
— Kā jūs sauc?
— Monsieur, — jaunais ārsts atbildēja, — mans vārds ir Remī Oduēns.
— Ļoti labi, monsieur!Tūkstošreiz pateicos. Es esmu grāfs Luī Klermons, monsieur Busī.
— Busī d'Ambuāzs, varonis Busī! — jaunais ārsts līksmi iesaucās. — Kā, monsieur, jūs esat slavenais Busī, pulkvedis… o!
— Tas esmu es, monsieur, — muižnieks lēni atbildēja. — Un tagad, kad mēs esam iepazinušies, apmieriniet manu ziņkāri un pastāstiet visu sīkāk!
— Klausieties, grāfa kungs! Es dzīvoju Bortelī ielā, piecsimt soļus no šejienes, un esmu nabaga iesācējs medicīnā, tikai ne jau nepraša, kā es jums to pierādīju.
— Liekas gan.
— Es esmu daudz studējis, bet man nav neviena slimnieka, — jauneklis turpināja. — Kad pirms septiņām vai astoņām dienām aiz arsenāla sadūra kādu cilvēku, es viņam sašuvu vēderu un viņu izglābu, kaut gan viņam bija izgāzušās visas zarnas. Šis gadījums man apkārtnē sagādāja zināmu slavu, kam jāpateicas par laimi, ka pagājušajā naktī mani uzmodināja kāda flautai līdzīga balss.
— Un ko jūs darījāt?
— Es piecēlos un atvēru durvis. Bet, tiklīdz es atkal biju apgūlies, divas mazas rociņas ne visai maigi, bet arī ne visai cieši aizsēja manas acis ar kādu pārsēju.
— Neko nesakot? — Busī jautāja.
— Kā tad ne! Viņa teica: «Nāciet! Nemēģiniet skatīties, kurp mēs ejam! Klusējiet! Te jums būs atlīdzība.»
— Kāda šī atlīdzība bija?
— Maks ar spāniešu zelta pistolēm.
— O! Un ko jūs atbildējāt?
— Es atbildēju, ka esmu gatavs sekot savai daiļajai vedējai. Es nezināju, vai viņa bija daiļa vai neglīta, bet es domāju, ka šis apzīmējums nekādi nevarēja kaitēt.
— Un jūs sekojāt, nekādu drošību neprasīdams?
— Es sekoju. Mani izveda uz cietas zemes. Bija sasalis. Un es skaitīju četri simti, četri simti piecdesmit, pieci simti un beidzot pieci simti un divi
soli. >
— Labi, — Busī teica, — tas bija gudri darīts. Un jūs tagad atrastos pie šīm durvīm?
— Vismaz es neesmu tālu no tām, jo šoreiz es noskaitīju četri simti deviņdesmit deviņi, ja vien šī viltīgā kalpone nebūs mani vedusi pa kādu līkumotu ceļu.
Remī tālāk pastāstīja, kā viņš ievests namā un tad kādā istabā un kā tad viņam likts priekšā pārsēju noņemt. Uz Busī trauksmīgajiem jautājumiem viņš atbildēja, ka redzējis kādu brīnišķi skaistu, astoņpadsmit vai divdesmit gadus vecas gaišmatainas sievietes ģīmetni. Viņš bija pārsējis sava pacienta brūci, pielietodams kādu īpaši dziedinošu balzamu.
Tad kāda salda balss blakus istabā bija apjautājusies par slimnieka veselību.
— Un ko jūs atbildējāt? — Busī stāstītāju nepacietīgi pārtrauca.
— Brūce nav bīstama, un divdesmit četrās stundās viss būs kārtībā.
— Vai viņa likās iepriecināta?
— Briesmīgi, jo viņa iesaucās: «Mans Dievs, kāda laime!»
— Viņa iesaucās — kāda laime? Manu mīļo monsieur Remī, es parūpēšos par jūsu iaimi. Tālāk, tālāk!
— Man vairs nekas nebija darāms, jo jūsu brūce bija pārsieta. Tad balss sacīja: « Monsieur Remī, esiet goda vīrs! Neatmaksājiet nabaga sievietei ar ļaunu, ka viņa izpildījusi cilvēkmīlestības pienākumu, apsieniet atkal savu acu pārsēju un ļaujiet, lai jūs pārved mājās!» Tad mani tā pati vedēja — droši vien tā bija apteksne — pārveda mājās un iespieda rokā maku. Tanī bija desmit zelta pistoles, un tik daudz naudas bija pārāk daudz cilvēkam, kas par viņa pakalpojumiem liek samaksāt piecus sū, ja tik viņš to nedara gluži par velti. Un es meklēju šo māju…
— Lai maku atkal atdotu?
— Pareizi!
— Mīļo monsieur Remi, es jums zvēru, ka tas ir pārāk smalkjūtīgi. Jūs to esat nopelnījis, un nauda pieder jums.
— Jūs tā domājat? — Remi jautāja, sirdi visai priecādamies.
— Protams. Tikai to nevajadzēja maksāt dāmai, ko ne es, ne jūs nepazīstam. Tātad jūs redzat, ka es esmu jums parādā.
— Jūs man esat parādā?
—Jā, un es to gribu nokārtot. Ko jūs Parīzē darāt? Stāstiet, esiet vaļsirdīgs, mans mīļais monsieur Remī.
— Ko es Parīzē daru? Neko, grāfa kungs! Ja man būtu pacienti, tad es to darītu.
— Lieliski! Es jums tos tūlīt pagādāšu. Vai jūs gribat mani? Es esmu lielisks pacients, jo nepaiet neviena diena, kad kāds mans skaists darbs nesagādā upurus vai kad es nekļūtu par šo pasākumu upuri. Sakiet, vai jūs gribat uzņemties izlabot caurumus, ko ieplēš manā ādā vai kurus es ieplēšu citiem?
— Ak, grāfa kungs, mani pakalpojumi ir tik niecīgi.
— Tieši otrādi, jūs esat vīrs, kas man ir nepieciešams, vai lai velns mani parauj! Jums ir tik maiga roka kā sievietei un tāds balzams…
— Monsieur!
— Jūs pārnāksit pie manis. Jums būs savs dzīvoklis, savi kalpotāji. Pieņemiet manu priekšlikumu vai ari jūs saplosīsit manu sirdi! Ar to jūsu uzdevums vēl nav galā: jūs būsit ari mans draugs, monsieur Remi.
— Grāfa kungs, — jaunais ārsts atbildēja, — es esmu tā sajūsmināts, ka nemaz nezinu, kā lai izsaku savu prieku! Es strādāšu, man būs pacienti!
— Nē, jo jūs apkalposit vienīgi mani un, protams, ari manus draugus. Bet tagad palīdziet, lai es atkal atrodu namu un daiļo dāmu. Vai gribat?
— Es gribu visu, ko vien jūs vēlaties, dižciltīgais grāf! Bet es baidos, ka tas būs veltīgi. Visas šis mājas ir līdzīgas cita citai.