— Labi, tad aplūkosim tās dienā.
— Jā, bet dienā mūs var ieraudzīt.
— Tad apjautāsimies.
— Apjautāsimies gan, monsieur.
— Gan mēs sasniegsim savu mērķi. Tagad mēs esam divi, un es vismaz zinu, ka tas ir nevis sapnis, bet gan īstenība.
X
Grāfs Brians de Monsoro
Tas vairs nebija prieks, bet gandrīz vai neprāts, kas pārņēma Busī, kad viņam laimējās uzzināt, ka gaišmatainā dāma nav tikai viņa iedomu auglis un ka šī sieviete viņam tiešām parādījusi augstsirdīgu viesmīlību.
Arī jauno ārstu viņš negribēja laist projām. Dubļainajam Remī vajadzēja kāpt viņa nestuvēs un viņš nerimās to izjautāt par vieniem un tiem pašiem jautājumiem, kaut arī neko jaunu vairs neuzzināja.
Bet cilvēkam, kurš sāk iemīlēties, kas ar Busī acīmredzot notika, jau pietiek, ja ir kāds, ar ko aprunāties par mīlamo būtni. Protams, Remī šo sievieti nebija redzējis, bet arī to Busī atzina par viņa nopelnu, ka ārsts mēģināja ieskaidrot: dāma droši vien esot bijusi skaistāka par ģīmetnē redzēto.
Busī par nezināmo dāmu būtu runājis vai visu nakti, bet Remī sāka savus ārsta pienākumus ar to, ka pavēlēja ievainotajam iet gulēt vai vismaz atgulties.
Bet tas notika tikai tad, kad Busī pats jauno iemītnieku bija iekārtojis sava agrākā dzīvokļa trīs istabās, kas atradās grāfa Busī pils trešajā stāvā.
Kad Busī nākamajā rītā pamodās, viņš redzēja, ka Remī stāv pie viņa gultas. Jauneklis visu nakti bija murgojis, neticēdams savai laimei, kas tam bija nokritusi no debesīm, un gaidīja Busī pamostamies, lai pārliecinātos, vai arī viņš nesapņo.
— Nu, — Remī jautāja, — kā jūs jūtaties?
— Lieliski, manu mīļo Eskulap! Un jūs, vai jūs esat apmierināts?
— Tik laimīgs, manu dižciltīgo labvēli, ka es pat negribētu mainīties ar Indriķi III. Bet tagad man jāapskata jūsu brūce.
— Apskati gan!
Busī nogūlās uz sāniem, lai jaunais ārsts varētu noraisīt pārsēju.
Viss bija kārtībā, brūce jau bija gandrīz apdzijusi. Laimīgais Busī bija teicami gulējis, un miegs un laime ārstam bija tā palīdzējuši, ka viņam vairs nekas nebija darāms.
— Ko jūs teiksit? — Busī jautāja.
— Es neuzdrošinos jums pateikt, ka jūs esat gandrīz vai vesels, jo baidos, ka jūs sūtīsit mani atpakaļ uz agrāko dzīvokli, pieci simti soļu attālumā no zināmās mājas.
— Lai jūs to uzmeklētu, vai ne, Remī?
— Es ceru.
— Klausies, — Busī uzticīgi teica, — turpmāk tev vienmēr jāpaliek pie manis, tev mani mazliet jāmīl. Aplūko manu pili un atļauj man šodien piedalīties jaunā galma galvenā medību vadītāja iecelšanas svinībās.
— Ak, — sacīja Remī, — jūs jau tūlīt gribat nodoties trakulībām.
— Nē, es apsolu būt ļoti prātīgs.
— Bet jums būs jājāj?
— Nolādēts! Tas ir ļoti nepieciešami.
— Vai jums ir zirgs, kuram ir viegla gaita un kurš labi rikšo?
— Es varu izvēlēties no četriem vienu.
— Labi, tad ņemiet to, kuru jūs dotu jāt dāmai no ģīmetnes… Vai jūs saprotat?
— Saprotu! Klausies, Remī, tu patiešām esi atradis ceļu uz manu sirdi! Es baidījos, ka tu man aizliegsi jāt medībās jeb, pareizāk sakot, piedalīties Šajās medību svinībās, jo tur piedalīsies arī galma dāmas un daudzas ziņkārīgas skaistules no pilsētas. Remī, manu Remī, tu taču saproti, ka dāma no ģīmetnes katrā ziņā pieder galmam vai pilsētai. Droši vien viņa nav vienkārša pilsoņa sieva. Tapetes, izkrāsotie griesti, gulta ar zeltu un balto damastu, visa krāšņā greznība skaidri norāda, ka viņa ir dižciltīga vai vismaz bagāta sieviete. Ak, kaut es viņu tur satiktu!
— Viss ir iespējams, — Remī filozofiski noteica.
— Kaut mēs atrastu viņas namu! — Busī nopūtās.
— Un tiktu iekšā, kad tas būs atrasts, — Remī piebilda.
— Ak, par to es domāšu vienmēr. Bet, kad mēs būsim tur, gan man būs līdzeklis.
— Kāds?
— Es ļaušu otram zobena dūrienam mani turp nogādāt.
— Skaisti! Tas man iedveš cerības, ka jūs mani paturēsit.
— Neraizējies, — atteica Busī, — man liekas, ka es tevi pazīstu jau divdesmit gadus un ka bez tevis vairs nevaru iztikt.
Jaunā ārsta skaistā seja atplauka neizsakāmā līksmē.
— Uz priekšu! — viņš iesaucās. — Nolemts! Jūs dosities medībās meklēt dāmu, un es griezīšos atpakaļ, lai meklētu namu.
— Būtu dīvaini, ja ikviens no mums atgrieztos ar savu atklājumu!
Grāfs Busī un Oduī šķīrās nevis kā kungs un kalps, bet drīzāk gan kā
divi draugi.
Vensēnas mežā tiešām bija paredzētas lielas medības — par godu grāfam Briānam de Monsoro, kas pirms dažām nedēļām bija iecelts par galma galveno medību vadītāju. Arī karalis, neraugoties uz savu jauno dievbijības lēkmi, kopā ar brāli gribēja piedalīties svētkos.
Sapulcēšanās vieta bija paredzēta Svētā Ludviga laukumā. Šeit pulksten deviņos bija sapulcējusies vai visa pasaule, kad lieliskā zirgā parādījās virsjēgermeistars, ko viss galms gandrīz vai nemaz nepazina un tāpēc rosināja visu ziņkāri.
Visu acis pievērsās virsjēgermeistaram. Tas bija trīsdesmit piecus gadus vecs, slaida auguma vīrs. Viņa bakurētainā seja, ko tagadējā labsajūtā klāja sārtums, atstāja tikai pievilcīgu iespaidu.
Tērpies zaļa tūka, sudraba uzšuvēm rotātā uzvalkā, ko apjoza sudraba ieroču josta ar karaļa ģerboni, galvā cepure ar garu spalvu, Šķēpu kreisajā rokā, ar labo roku vicinādams medību zizli, grāfs de Monsoro bija apbrīnas cienīgs, bet nekādā ziņā nebija skaistulis.
— Ak, kādu pretīgu seju jūs mums rādāt, monsieur, — Busī sacīja Anžū hercogam. — Vai tad ir muižnieki, ko jūsu labvēlība sameklē provincē? Velns lai mani parauj, ja Parīzē atrastos kaut viens līdzīgs cilvēks, un šī pilsēta taču ir visai liela, un tajā mājo diezgan daudz visādu pretīgu radījumu. Es gan negribu ticēt, bet stāsta, ka tā bijusi jūsu neapstrīdamā griba, ka mūsu karalim jāņem jūsu izmeklētais virsjēgermeistars.