— Grāfs de Monsoro man ir labi kalpojis, un es viņam atlīdzinu, — Anžū hercogs īsi atbildēja.
— Labi teikts, monsieur! Prinča pateicība ir jo skaistāka tāpēc, ka tā ir tik reta. Bet, ja tik vien, tad man šķiet, ka arī es jums esmu labi kalpojis, un ticiet man, ka es šo virsjēgermeistara tērpu valkātu pavisam citādi nekā šis spoks. Viņam ir sarkana bārda. Sākumā es to neievēroju. Tas ir vēl viens daiļums vairāk.
— Es vēroju nevis seju, bet gan sirdi, izdarītus un nevis apsolītus pakalpojumus, — hercogs atbildēja.
— Jūsu augstība varbūt teiks, ka es esmu pārāk ziņkārīgs, bet es veltīgi mēģinu iedomāties, kādu pakalpojumu šis Monsoro jums būtu varējis sniegt.
— Ak, Busī, — hercogs īgni atbildēja, — jūs tiešām esat pārāk ziņkārīgs, ļoti ziņkārīgs. .
— Tādi ir prinči! — Busī iesaucās savā parastajā vaļsirdībā. — Viņi jautā bez gala un uz visiem viņu jautājumiem ir jāatbild, bet, ja viņiem vienreiz kaut ko pajautā, tie nesaka ne vārda.
— Pareizi, — Anžū hercogs atbildēja. — Bet vai tu zini, kas tev jādara, lai tu visu uzzinātu? Pajautā pašam grāfam de Monsoro!
— Jums tiešām ir taisnība, monsieur, — Busī teica. — Viņš ir vienkāršs muižnieks, un, ja viņš negribēs atbildēt, man vismaz ir viens līdzeklis, ar kura palīdzību es piespiestu vinu paklausīt.
— Kāds?
— Pateikt, ka viņš ir nekaunīgs.
Un, uzgriezis princim muguru, Busī tuvojās grāfam de Monsoro, kas, būdams medību dalībnieku ziņkāres degpunktā, cienīgi un aukstasinīgi gaidīja karaļa parādīšanos.
Kad viņš ieraudzīja Busī, kas viņam tuvojās ar gaišu seju, smaidu uz lūpām, cepuri rokā, grāfs mazliet saīga.
— Piedodiet, monsieur, — sacīja Busī, — es jūs šeit redzu vienu pašu. Vai jums parādītā labvēlība jau būtu sagādājusi tikpat daudz ienaidnieku, cik pirms astoņām dienām jums bija draugu?
— Grāfa kungs, — Monsoro atbildēja, — es to negribu apzvērēt, bet derēt gan. Bet vai drīkstu zināt, kam man jāpateicas par godu, ka jūs iztraucējāt manu vientulību?
— Ak, cildenajai apbrīnai, kuru manī attiecībā pret jums iedvesa Anžū hercogs.
— Kā tad tā?
— Viņš man pastāstīja par pakalpojumu, kura dēļ jūs esat iecelts par virsjēgermeistaru.
Grāfs de Monsoro tik ļoti nobālēja, ka daudzās baku rētas viņa sejas dzeltenajā ādā pārvērtās par tikpat daudziem melniem punktiem. Viņš paskatījās uz Busī ar tādām acīm, kas noteikti pareģoja bīstamu negaisu.
Busī redzēja, ka viņš izvēlējies nepareizu ceļu. Bet viņš nebija no tiem vīriem, kas atkāpjas.
— Jūs sakāt, — virsjēgermeistars turpināja, — ka viņa augstība jums pastāstīja par manu pēdējo darbu?
— Jā, un man radās karsta vēlēšanās dzirdēt par to arī no jums paša.
Grāfs de Monsoro drudžaini sažņaudza šķēpu, it kā viņā būtu pamodusies
kaisla dziņa šo ieroci izlietot pret monsieur Busī.
— Monsieur, — viņš teica, — es tiešām gribētu apmierināt jūsu ziņkāri un jums visu pastāstīt, bet tūlīt ieradīsies karalis un man nav laika. Ja jūs tik ļoti vēlaties, jūs par to uzzināsit vēlāk.
Šajā brīdī tiešām parādījās karalis. Viņš jāja uz sava mīļākā zirga, uz palsa spāniešu sugas ērzeļa.
Busī pārlūkoja apkārtni un sastapa prinča acis, kurās zibēja ļauns izsmiekls.
— Kungs un kalps, — Busī nodomāja, — smiedamies abi savelk nicinošos vaibstus. Kādi gan viņi izskatās tad, kad tie raud?
Karalis mīlēja skaistas sejas, tāpēc par grāfa de Monsoro izskatu viņš nepavisam nepriecājās. Vienreiz viņš šo seju jau bija redzējis, taču otrreiz tā viņam nelikās labāka. Tomēr viņš diezgan laipni saņēma medību zizli, kuru pasniedza ceļos nometies virsjēgermeistars.
Tiklīdz karalis bija apbruņojies, mednieki taurēja medību ragos, un sākās medības.
Busī bija nostājies iesānis, lai palaistu garām visus medību dalībniekus un dalībnieces. Bet nebija nevienas, kas kaut cik līdzinātos daiļajam tēlam, kas bija saglabājies viņa sirdī. Viņš pievienojās savu parasto draugu pulciņam. Smiedamies un jokodamies Atrāžs pūlējās izklaidēt viņa īgnumu.
— Mums ir riebīgs virsjēgermeistars, — viņš sacīja Busī. — Ko tu par to domā?
— Viņš ir briesmīgs. Galmā nu gan būs lieliska ģimene, ja tajā visi būs līdzīgi šim pārstāvim! Parādi taču viņa sievu!
— Virsjēgermeistars nav precējies, mans mīļais, — Atrāžs atbildēja.
— Kā sauc viņa muižu? — Busī jautāja.
— Viņam ir daudz muižu.
— Kur?
— Anžū.
— Tātad viņš ir bagāts.
— Tā stāsta. Bet tas arī ir viss. Liekas, viņš ir zemas kārtas muižnieks.
— Un kas ir šā salmu muižnieka mīļākā?
— Viņam nav mīļākās. Cienījamais monsieur atzīst, ka labāk ir dzīvot vienatnē un būt patstāvīgam. Vai tu redzi, monsieur Anžū hercogs māj tev ar roku — pasteidzies!
— Tiešām, hercogs gaida! Šis cilvēks moka manu ziņkāri. Viņš liekas tik dīvains, un es nezinu — kāpēc, bet tā jau gadās, ja cilvēku redz pirmo reizi. Šķiet, ka man ar viņu būs jācīnās divkaujā. Un tad šis vārds — Monsoro!
— Pagaidi! — Atrāžs sauca.
— Kas ir!
— Livaro viņu pazīst. Viņš ir Monsoro kaimiņš.
— Kāpēc tu mums to tūlīt neteici? Hei, Livaro!
Livaro piejāja.
— Jāj ātrāk!
— Kas ir? — jauneklis vaicāja.
— Pastāsti mums par grāfu dc Monsoro, bet īsi.
— Es trīs vārdos pateikšu, ko par vinu zinu un domāju. Man no vina ir bail!