— Labi! Pateicis, ko tu par viņu domā, pastāsti, ko tu par viņu zini.
— Klausieties! Pirms apmēram sešiem mēnešiem es kādā vakarā cauri mežam atgriezos no Mcridoras un pēkšņi izdzirdēju briesmīgu kliedzienu, un redzēju, ka man garām aizskrien balts dāmu jājamzirgs, kura sedli bija tukši. Es paskubināju savu zirgu un kādas garas, nakts pirmo ēnu aptumšotas alejas galā ieraudzīju kādu jātnieku dižā zirgā. Viņš nevis jāja, bet gan lidoja. Atkal es sadzirdēju pusapslāpēto kliedzienu,un jātniekam priekšā uz sedliem es pamanīju sievieti, kurai viņš aizspieda muti. Man bija līdzi medību bise, un jūs zināt, ka es diezgan precīzi šauju. Es nomērķēju un droši vien būtu viņu nošāvis, ja tai mirklī, kad nospiedu gaili, nebūtu nodzisis deglis.
— Un tad? — Busī jautāja.
— Tad es kādam malkas cirtējam vaicāju, kas tas bija par jātnieku, kas zog sievietes. Viņš man atbildēja, ka tas bijis grāfs de Monsoro.
— Un kas bija šī sieviete? — Atrāžs vaicāja.
— To neviens nezināja.
— Viņš tiešām ir ievčrības cienīgs vīrs, kas mani interesē, — Busī noteica.
— Dižciltīgi ļaudis arvien jūsmo par divdomīgām slavenībām, — atbildēja Livaro.
— Vai vēl kaut ko stāsta par viņu?
— Nē. Pret saviem zemniekiem viņš izturas pārāk labi, bet tomēr no viņa baidās kā no uguns. Viņš ir lielais Nimrods un savam amatam daudz piemērotāks nekā Sentlukāss, kam šis pienākums bija iepriekš nolemts.
— Vai tu arī zini, ka Anžū hercogs tev vēl arvien māj? — Atrāžs jautāja.
— Ļauj, lai viņš māj. Vai tu esi dzirdējis, ko stāsta par Sentlukāsu?
— Nē. Vai viņš joprojām atrodas karaļa gūstā?
— Droši vien, ja šeit viņa nav, — Atrāžs apliecināja.
— Mans mīļais, viņš pagājušajā naktī pulksten vienos atstājis Parīzi, lai apmeklētu savas sievas muižas.
— Izraidīts?
— Tā vien liekas.
— Sentlukāss izraidīts? Tas ir neiespējami!
— Es tam ticu vairāk kā evaņģēlijam. Maršals dc Brisē man par to stāstīja personīgi. /
— Tas nu ir īsts jaunums!
Pēkšņi Busī iesaucās:
— Tagad es atradu. Tagad es zinu, kā grāfs de Monsoro ir pakalpojis hercogam. Nāciet līdzi un jūs redzēsit!
Livaro un Atrāža pavadīts, Busī trenca zirgu aulēkšos, lai panāktu Anžū hercogu, kas atradās šāviena attālumā.
— Ak, monsieur, — sauca Busī, atrazdamies jau pavisam tuvu hercogam,— šis grāfs dc Monsoro ir lielisks cilvēks!
— Tātad tu ar viņu runāji?! — princis dusmīgi atbildēja. — Un iztaujāji, kā viņš man ir pakalpojis?
— Pareizi, tikai tāpēc es viņu uzrunāju.
— Un viņš tev atbildēja? — princis jautri vaicāja.
— Tūlīt un turklāt ļoti laipni. Par to es viņam sirsnīgi pateicos.
— Ko viņš tev teica? Pastāsti, manu drošsirdīgo bruņiniek!
— Viņš man apgalvoja, monsieur, ka viņš esot jūsu augstības apgādātājs.
— Vai mežaputnu piegādātājs?
— Nē, sieviešu piegādātājs.
— Ko tas nozīmē? — iesaucās hercogs, kura seja pēkšņi sadrūma. — Ko šis joks nozīmē?
— Tas nozīmē to, ka viņš zog sievietes, kuras piegādā jums un kuras, par nākamo godu neko nenojauzdamas, mēģina kliegt, bet viņš aizbāž tām muti.
Hercogs savilka pieri grumbās, dusmās sažņaudza dūres, nobālēja un trenca zirgu mežonīgos aulēkšos, Busī ar saviem draugiem tūdaļ palika tālu iepakaļ.
— O-o! — Atrāžs sauca. — Man liekas, ka joks nebija slikts.
— Jo labāk, — piebilda Livaro, — ka tas visiem nešķita vienīgi joks.
— Pie velna! — iesaucās Busī. — Liekas, ka es nabaga hercogu esmu cieši satvēris savos nagos.
Mirkli vēlāk atskanēja Anžū hercoga balss:
— Hei, Busī, kur tu esi? Nāc taču!
— Te es esmu, monsieur!— Busī devās pie prinča.
Viņš atrada hercogu skaļi smejamies. — Es smejos par to, manu nabaga Busī, — viņš sauca, — ka tu, patiesību meklēdams, muldi niekus.
— Nē, velns lai mani parauj, monsieur! Es jums pateicu patiesību.
— Labi, tad pastāsti man savu mazo stāstu, kamēr mēs esam divatā. Kur tu dzirdēji to, par ko nupat muldēji?
— Meridoras mežā, monsieur!
Hercogs atkal nobālēja, bet neko neteica.
— Monsieur, — sacīja Busī, — stāsta, ka ar kaut ko varot jums pakalpot, un mums nekas nebūtu pretī iegūt sev zināmus labumus un atzinību, kādu saņēmis grāfs de Monsoro.
— Pie velna! Jā, kaut kā var gan man pakalpot, — sacīja hercogs, pavezdams Busī sānis, — un es tev gribu to pastāstīt. Baznīcā es nejauši satiku kādu skaistu dāmu. Zem viņas plīvura es saskatīju sejas vaibstus, kas man atgādināja kādu dāmu, kuru kādreiz neprātīgi mīlēju. Es viņai sekoju, lai pārliecinātos, kur viņa dzīvo. Viņas apteksne ir piekukuļota, un man ir mājas atslēga.
— Monsieur, liekas, ka līdz šai vietai viss ir kārtībā.
— Pagaidi! Stāsta, ka viņa esot brīva, bagāta, jauna un skaista, bet ļoti prātīga. Nu tikai vajadzētu noskaidrot, vai kāds cits viņu neiekāro.
— O, tas ir ļoti sarežģīti, monsieur. Pastāstiet skaidrāk!
— Tev jānoslēpjas paslēptuvē un man jāpaziņo, kas tas ir par vīru, kas viņu apmeklē.
— Tātad ir kāds vīrietis?
— Es baidos, ka ir gan.
— Vai tas ir mīļākais vai vīrs?
— Droši vien kāds dedzīgs pielūdzējs.
— Jo labāk, monsieur. Tas jūsu izredzes divkāršo.
— Pateicos. Es labprāt gribētu zināt, kas viņš ir.
— Un jūs man uzdodat to uzzināt?
— Jā, un ja tu uzņemies šo pakalpojumu…
— Monsieur, man jums jāpaziņo, ka šis uzdevums man neglaimo un ka es labāk darītu kaut ko citu.
— Tātad tu atsakies man pakalpot, Busī?
— Nolādēts! Jūs man pavēlat spiegot, monsieur.
— Nē, tikai pakalpot draugam. Nedomā, ka es tev uzdodu nieka darbu. Varbūt, ka tev būs jālieto pat zobens.