Busī pakratīja galvu un atbildēja:
— Monsieur, ir darbi, ko tikai pats var veikt, un arī jums tas jāveic, kaut arī jūs esat princis.
— Tātad tu atsakies?
— Jā, monsieur.
— Lai notiek, — hercogs teica. — Par tavu drosmi es vairs nešaubos, par to es pārliecinājos beidzamajā reizē. Tad es viens stāvēšu sardzē vai arī kopā ar Orilī, kā mēs to jau esam darījuši.
— Atvainojiet, — ierunājās Busī, it kā kaut ko nojauzdams, — vai arī tad jūs gatavojāties sardzei, kad jums uzbruka minjonieši, kas uzglūnēja man?
— Jā.
— Vai jūsu augstība vēl kādreiz bijusi sardzē?
— Vakar.
— Un ko monsieur redzēja?
— Kādu vīrieti, kas apstaigāja visus laukuma stūrus — bez šaubām, lai apskatītos, vai kāds to nenovēro, un tad, laikam mani ieraudzījis, paslēpās durvju iedobumā.
— Un šis vīrietis bija viens, monsieur?
— Jā, kādu pusstundu. Tad pie viņa atnāca otrs ar lukturi.
— A-ā! — Busī izdvesa.
— Pirmais, kas bija tērpies mētelī, un vīrs ar lukturi sāka sarunāties. Redzēdams, ka viņi nedomā kustēties, es pametu slēptuvi un devos mājās.
— Vai apnika jau otrajā vakarā?
— Atzīstos, ka jā. Es neuzdrošinos tai namā ieiet, jo tā var izrādīties īsta slepkavu bedre…
— Vai jums nebūtu nepatīkami, ja šis liktenis piemeklētu arī kādu jūsu draugu?
— Bet, ja šis draugs nav princis, kam nav tik daudz naidnieku kā man, un tāpēc var ielaisties Šādā dēkā un pārliecināties, vai tur tiešām draud briesmas, un tad paziņot man!
— Labi, monsieur, jūsu dedzība mani aizkustina, un, ja jūs dodat man norādījumus un parādat zināmo namu, es šovakar gribu stāvēt sardzē.
— Tātad tu savu apņemšanos maini?
— Ak, monsieur, tikai mūsu svētais tēvs Gregors XIII nemaldās. Sakiet, kas man ir jādara?
— Es tev parādīšu kādas durvis, kuru tuvumā tev jāpaslēpjas, un, kad svešais iet iekšā, uzmanīgi jāseko, lai uzzinātu, kas viņš ir.
— Labi, bet ja nu viņš durvis aizslēdz?
— Es jau tev teicu, ka man ir atslēga.
— Pareizi! Es tik baidos, vai atslēga nav no citām durvīm.
— Tu nevari apmaldīties. Šīs durvis ved kādā ejā, ejas galā pa kreisi ir kāpnes, tu uzkāpsi divpadsmit kāpienus un atradīsies priekšnamā.
— Kā jūs, monsieur, to zināt, vēl nekad tai mājā nebūdams?
— Vai es tev neteicu, ka apteksne ir piekukuļota? Viņa man palīdzēja. Tātad tu esi ar mieru?
— Vai es jūsu augstībai varu kaut ko atteikt? Jums tikai jānāk man līdzi un jāparāda durvis.
— Tas nav vajadzīgs. Atgriežoties no medībām, mēs apmetīsim līkumu, mēs izjāsim caur Svētā Antonija vārtiem, un es parādīšu durvis.
— Lieliski, monsieur, jūsu augstība atļauj man rīkoties, it kā tas notiktu manā labā!
— Pareizi.
— Lai notiek, monsieur!
— Neviena vārda mūsu jaunajiem draugiem!
— Tad es nebūtu muižnieks.
— Vai tu nevienu neņemsi līdzi?
— Zvēru, ka iešu viens!
— Labi, norunāts. Mēs atgriezīsimies caur Bastīliju. Es tev parādīšu durvis, tu atnāksi man līdzi, es tev iedošu atslēgu… un šovakar…
— Es visu izpildīšu, monsieur.
Busī un princis atkal nodevās medībām, kuras grāfs de Monsoro laimīgi novadīja līdz beigām. Par to jaunais virsjēgermeistars izpelnījās karaļa un Anžū hercoga atzinību.
— Monsieur, — grāfs teica, — es jūtos laimīgs, ka esmu izpelnījies jūsu atzinību.
— Bet tikai neaizmirstiet, monsieur, — hercogs piebilda, — ja jūs to arī turpmāk gribat izpelnīties, tad jums vēl šovakar jāaizbrauc uz Fonteneblo. Parīt karalis grib tur sarīkot medības, un viena diena nav ilgs laiks, lai visu pārlūkotu.
— Zinu, monsieur; — Monsoro atbildēja. — Mani ceļojuma rati jau ir gatavi. Šonakt es došos ceļā.
XI
Kā Busī atrada ģīmetnes oriģinālu
Četros pēcpusdienā medības beidzās, un ap pieciem, it kā karalis būtu nojautis Anžū hercoga vēlēšanos, viss galms caur Svētā Antonija vārtiem atgriezās Parīzē.
Aizbildinājies ar to, ka viņam tūlīt jāaizceļo, grāfs de Monsoro atvadījās no prinča un kopā ar saviem medību pavadoņiem nogriezās uz Fromento.
Jājot gar Bastīliju, karalis vērsa savu pavadoņu uzmanību uz lepno un drūmo cietokšņa izskatu. Tas bija paņēmiens, kā tiem atgādināt, kas viņiem draud, ja tie kādreiz iedomātos kļūt par viņa ienaidniekiem. Daudzi to nojauta un kļuva pret viņu vēl pazemīgāki.
Pa to laiku Anžū hercogs klusi uzrunāja Busī, kas jāja viņam līdzās:
— Busī, paskaties pa kreisi, ievēro to koka namu, zem kura kores atrodas mazs kokā griezts Jaunavas tēls, seko ar acīm tai pašā virzienā un noskaiti četrus tālākos namus.
— Labi, — sacīja Busī.
— Tas ir piektais, kas atrodas tieši iepretim Katrīnas ielai.
— Redzu, monsieur.
Kad viņi bija nonākuši Anžū hercoga pilī, princis tiešām iedeva Busī norādītās mājas atslēgu un vēlreiz atgādināja būt teicamam sargam. Busī to apsolīja un atgriezās mājās.
— Nu? — viņš jautāja Remi.
— Es gribēju jautāt to pašu, monsieur.
— Vai tu neko neatradi?
— Māja nav atrodama ne dienā, ne nakti. Es šaubos starp pieciem vai seSiem namiem, kas visi ir līdzīgi cits citam.
— Tad es esmu bijis daudz laimīgāks par tevi, manu mīļo Oduīn.
— Kā tā, gaišība? Vai tad jūs arī meklējāt?
— Nē, es tikai jāju pa to ielu.
— Un jūs to māju pazināt?
— Mans mīļais draugs, Dievam ir dažādi ceļi un līdzekļi.
— Tātad jūs esat pārliecināts?
— Tā es nevaru teikt, bet es ticu.
—Un kad es uzzināšu, vai jums ir laimējies un vai jūs esat atradis meklēto?
— Rit no rīta agri.
— Vai es jūs nevaru pavadīt?
— Nekādā ziņā, mīļais Remī!
— Vismaz esiet uzmanīgs, gaišība!