— Tevi — jā, bet mani! — Sentlukāss žēli iesaucās.
— Nolādēts! — Kvēls atcirta. — Kāda velna pēc tu precējies, zinādams, cik karalis uz saviem draugiem ir greizsirdīgs?
— Labi! — Sentlukāss pie sevis noteica. — Ikviens rūpējas par sevi. Arī mēs sevi neaizmirsīsim. Un tā kā savā laulībā mierīgi gribu nodzīvot vismaz pirmās četrpadsmit dienas, es gribu pamēģināt iegūt Alansonas hercoga draudzību.
Tā izlēmis, viņš novērsās no Kvēla un devās pie Busī.
Pēc savas aizskarošās runas Busī ar lepni paceltu galvu pārlūkoja zāli un ausījās, vai nesadzirdēs kaut kādus iebildumus. Bet ikviena galva novērsās, ikviena mute palika mēma. Vieni baidījās karaļa klātbūtnē atzīt apvainojumu, citi vairījās no Busī.
Kad pēdējais pamanīja, ka tuvojas Sentlukāss, viņš beidzot nodomāja, ka atradis vienu, kuru bija cerējis sameklēt.
— Monsieur, — teica Busī, — vai man jāpateicas maniem nupat izteiktajiem vārdiem, ka man ir tas gods ar jums runāt?
— Jūsu nupat izteiktajiem vārdiem? — Sentlukāss laipni vaicāja. —/Ko tad jūs teicāt? Es neko neesmu dzirdējis. Nē, es jūs ieraudzīju un gribēju jūs apsveikt un pateikties par godu, kuru jūs parādāt manam namam.
— O-o! — iesaucās Indriķis, ieraudzīdams Sentlukāsu pie Busī, — liekas, ka mans jaunais gailis kapteini ir krietni izplucinājis. Viņš dara labi, bet es tomēr negribu, ka viņu nodur. Paskatieties, Kvēl. Nē, jūs ne, jūs esat karstgalvis. Paskatieties jūs, Možiron!
Možirons steidzās prom kā bulta, taču Sentlukāss bija pārāk apķērīgs, neļāva viņam nokļūt līdz Busī un kopā ar Možironu atgriezās pie karaļa.
— Ko tu tam muļķa Busī teici? — karalis jautāja.
— Vai es, sire?
— Jā, tu.
— Es viņam novēlēju labvakaru, — Sentlukāss atbildēja.
— Un vairāk neko? — karalis norūca.
Sentlukāss ievēroja, ka ir izdarījis muļķību, un piebilda:
— Es tam novēlēju labvakaru un teicu, ka no rīta man būs tas gods novēlēt viņam arī laburītu.
— Ak, — iesaucās Indriķis, — es jau to paredzēju, muļķa galva!
— Taču jūsu žēlsirdīgā majestāte būs tik laipna un visu to paturēs slepenībā, — Sentlukāss turpināja.
— Ak, Dievs! — Indriķis I atbildēja. — Es to neteikšu, lai nesagādātu tev nepatikšanas. Būtu labi, ja tu mani no viņa atbrīvotu, sev nevienu brūci neiegūdams.
Minjonieši pārmija skatienus, Indriķis izlikās, ka to neredz.
—Jo tas puisis, — karalis turpināja, — tas puisis ir briesmīgi bezkaunīgs…
— Jā, jā, — sacīja Sentlukāss, — bet esiet bez rūpēm, sire, agri vai vēlu, bet gan jau viņš iemācīsies savu pretinieku cienīt.
— Ai. ai! — karalis, galvu purinādams, nopūtās. — Viņš lieliski rīkojas ar zobenu. Kāpēc gan viņš ne|auj sevi sakost trakam sunim! Tad mēs viegli būtu no viņa tikuši vaļā!
Un viņš greizi pašķielēja uz Busī, kas savu trīs draugu pavadībā apstaigāja zāli, aizskardams un kaitinādams visus, par kuriem zināja, ka tie ir Anžū hercoga ienaidnieki un karaļa labākie draugi.
— Velns un elle! — Čiko sauca. — Nemociet taču manus muižniekus, maitre Busl! Kaut gan es esmu karalis, es vēl labprātāk izvilkšu zobenu nekā nerrs.
— Ak, nerātnais puisis! — Indriķis norūca. — Nudien viņš redz pareizi.
— Ja viņš tā turpinās jokoties, es Čiko sodīšu, sire, — sacīja Možirons.
— Netraucē viņu, Možiron! Čiko ir muižnieks, un goda jautājums ir ļoti kutelīgs. Bez tam viņš nav tas, kas visvairāk būtu pelnījis sodu, jo viņš nav tas pretīgākais.
Kvēls pamāja d'O un Epernonam.
— Mani kungi, — Kvēls sacīja, tos pavezdams sāņus, — mums jāapspriežas! Tu, Sentlukās, pļāpā ar karali un noslēdz ar viņu galīgu mieru, kas, man šķiet, ir tik labi ievadīts.
Sentlukāss turpināja savu lomu un devās pie karaļa un Čiko, kas bija sākuši ķildoties.
Pa to laiku Kvēls ieveda savus četrus draugus kādā loga iedobumā, kur tie visi izgāza dusmas uz savu ienaidnieku un apspriedās, kā visdrošāk no tā atbrīvoties.
Busī novēroja savu pretinieku apspriedi, un tā kā viņš nešaubījās, ka tā attiecas uz viņu, viņš, grīni smaidīdams, piegāja klāt saviem draugiem un teica:
— Atrāž, Reiberāk, skat, cik viņi šeit omulīgi ir sapulcējušies! Liekas, ka te būtu Eiriāls un Nizū, Damons un Pitiā, Kastors… bet kur ir Polukss!
— Polukss ir apprecējies, — Atrāžs atbildēja, — un Kastors tātad ir šķirtenis.
— Ko jūs še dariet? — Busī jautāja, pētoši vērodams jaunekļus.
— Mēs deram, ka jūs prātojat par jaunu sejas krāsu, — Reiberāks atbildēja.
— Nē, mani kungi, — teica Kvēls, — mēs runājam par medībām.
—Ak, Kupidona kungs, — Busī turpināja,— medībām laiks ir par aukstu. Jūs sasaldēsities.
— Monsieur, — Možirons pieklājīgi atbildēja, — mums ir adīti kamzoļi un silti cimdi.
— O, tas mani nomierina, — Busī sacīja. — Vai jūs drīz dosities medībās?
— Varbūt jau šonakt, — Šombergs atbildēja.
— Par «varbūt» nav ko runāt. Tas ir noteikti zināms, ka šonakt mēs medīsim, — Možirons apstiprināja.
— Es par to ziņošu karalim, — sacīja Busī. — Ko gan viņa majestāte teiks, kad no rīta uzzinās, ka visi viņa draugi saslimuši ar iesnām?
— Nepūlaties velti, monsieur, ziņodams karalim, — Kvēls teica. — Viņa majestāte zina, ka mēs dosimies medībās.
— Ko jūs medīsit? Vai cīruļus? — Busī noskaities jautāja.
— Nē, monsieur, — Kvēls atbildēja, — mēs medīsim mežakuili.
— Un kur ir zvērs? — Atrāžs vaicāja.
— Ir jau sadzīts, — Šombergs paskaidroja.
— Bet ir taču jāzina viņa gaitas, — Livaro piebilda.
— Gan jau par tām uzzināsim, — d'O atbildēja. — Monsieur Busī, vai jūs medībās nepiedalīsities?
— Nē, — uzrunātais atbildēja. — Nē, man nav laika. Rīt man jābūt pie Alansonas hercoga, lai sagaidītu grāfu Monsoro, ko, kā jūs zināt, viņa augstība ir iecēlis par savu virsjēgermeistaru.