II
Atgadījums pie nama durvīm Svētā Antonija ielā
Svētā Antonija vārti bija akmeņu spraislis, kas kreisajā pusē saistījās ar Bastīliju.
Iepretim šiem vārtiem pilsētas pusē nepacēlās neviena māja, vienīgi augsti mūri. Labajā pusē šie mūri piederēja Svētā Paula baznīcai, kreisajā — Bas- tīlijas cietoksnim. Bastīlijas galā, Svētās Katrīnas ielas pusē, mūri veidoja stūri, aiz kura sākās namu grupa.
Šo vecās Parīzes daļu neapgaismoja neviens lukturis. Gaišajās naktīs varēja redzēt slejamies drūmo, majestātisko un nesatricināmo Bastīliju, kas varena pacēlās pret debesu zilgmi. Tumšās naktīs tur melnoja tikai tumšs plankums, kurā vietumis bija redzams dažs blāvi apgaismots logs.
Šai naktī, kas sākās ar salu un beidzās ar biezu sniega segu, neviena gājēja soļi netricināja sasalušo zemi uz ceļa, kurš veda priekšpilsētas virzienā. Taču uzmanīga acs mūru stūrī pie torņa būtu pamanījusi vairākas melnas ēnas, kas cīnījās ar nežēlīgo saltumu un mēģināja likt straujāk ritēt savām asinīm.
Turklāt viņi klusi, bet dedzīgi sarunājās.
— Šim nekrietnajam Busī ir taisnība, — viena no ēnām teica. — Tā ir tiešām nakts, kādas mēs piedzīvojām Varšavā, kad karalis Indriķis bija Polijas karalis. Ja tas tā turpināsies, mēs patiešām atsaldēsim ādu.
— Klusu, Možiron, tu gaudies kā vārga sieva! — pārmeta otra ēna.
— Tiešām, silts jau nu nav, bet uzvelc savu mēteli pār acīm, iebāz rokas kabatās un tu vairs nejutīsi aukstumu!
— Tiešām, Šomberg, — piebilda trešā ēna, — tūlīt ir redzams, ka tu esi vācietis. Man jau asiņo lūpas un ūsas ir stīvas kā ledus.
— Rokas salst visvairāk, — sacīja ceturtā balss. — Goda vārds, es varu derēt, ka man tādu vairs nav.
— Kāpēc tu nepaņēmi savas māmiņasTroku sildītāju, nabaga Kvēl, — teica Šombergs. — Labā sieviete tev to droši vien būtu patapinājusi, ja tu būtu viņai pastāstījis, ka tu gribi viņu atsvabināt no dārgā Busī, ko,viņa mīl tāpat kā mārrutku.
— Ak, mans Dievs! Pacietieties taču! — atskanēja piektā balss. — Es esmu pārliecināts, ka drīz vien jūs žēlosities par pārliecīgu karstumu.
— No tavas mutes Dieva ausī, Epernon, — sacīja Možirons, kājas dauzīdams. — Jā, man liekas, ka viņš tev tiešām ir paklausījis, jo es redzu,— pa Svētā Paula ielu kāds nāk.
— Muļķības! Tas nav viņš.
— Kāpēc ne?
— Viņš ir devies pa citu ceļu.
— Kas tur ko brīnīties, ja viņš ir pārdomājis un novirzījies pa citu ielu.
— Jūs Busī nepazīstat. Ko viņš reiz ir teicis, to viņš arī izpilda, kaut arī zina, ka viņu gaida pats velns, lai aizšķērsotu ceļu.
— Lai nu kā tas arī nebūtu, bet divi cilvēki tur nāk, — sacīja Kvēls.
— Vai tiešām!
— Tad ķersimies pie darba, — sauca Šombergs.
— Vienu acumirkli, — Epernons atgādināja. — Mēs taču neuzbruksini nevainīgiem pilsoņiem vai godīgām vecmāmiņām. Skatieties, viņi apstājas!
— O-o! — Kvēls iesaucās. — Vai tad viņi būtu mūs pamanījuši?
— Uz priekšu, ka tik mēs viņus redzam!
— Tev taisnība, — Kvēls piebilda. — Mierā! Viņi nogriežas pa kreisi, viņi apstājas pie kāda nama. Viņi meklē!
— Vai tiešām!
— Liekas, ka viņi grib tikt iekšā, — ierunājās Šombergs. — Vai viņam vajadzētu no mums aizbēgt?
— Tas nav viņš, jo viņam jādodas uz Svētā Antonija priekšpilsētu.
— O! — Šombergs iesaucās. — Kas jums saka, ka šis veiklais puisis viltības, nekaunības vai apdomības dēļ nav jums pateicis nepareizu ceļu?
— Tas ir iespējams, — kāds piekrita.
Kā izsalkuši medību suņi jaunie muižnieki ar paceltiem zobeniem met<ts uz diviem vīriešiem, kas stāvēja pie durvīm.
Viens no viņiem patlaban atslēgas caurumā bija iebāzis slēdzeni, durvis jau sāka atvērties, kad uzbrucēju kņada abus noslēpumainos nakts staiguļus piespieda atskatīties.
— Kas tas? — vaicāja mazākais, pagriezdamies pret savu biedru. — Vai kāds grib mums uzbrukt, Orilī?
— Ak, augstība, — otrs atbildēja, — tā vien liekas. Vai jūs minēsit savu vārdu, vai arī gribat palikt nepazīts?
— Bruņojušies ļaudis! Slepens uzbrukums!
— Sāncenši, kas mums uzglūnējuši. Taisnais Dievs! Augstība, es jums jau teicu, ka dāma ir pārāk skaista, lai viņpi nevarētu pielabināties.
— Iesim ātri iekšā, Orilī. Iekšā būs drošāk nekā ārpusē.
— Jā, augstība, ja tikai arī tur negaida ienaidnieks. Kas par to var galvot?
Viņam nebija laika pabeigt. Simts soļu lielo attālumu jaunekļi noskrēja
zibenīgi. Kvēls un Možirons, kas pieskrēja pie mūra, metās starp durvīm un
abiem vīriešiem, lai tiem nogrieztu atpakaļceļu, kamēr Šombergs, d'O un Epernons bija gatavi uzbrukt tiem no priekšas.
— Nogaliniet viņus! — sauca Kvēls, kas bija visdedzīgākais.
Pēkšņi viens no svešajiem, ko viņa pavadonis bija dēvējis par augstību, atgriezās pret Kvēlu, paspēra dažus soļus, sakrustoja rokas un drūmā balsī teica:
— Man liekas, ka jūs teicāt: nogaliniet viņus! Un jūs to sakāt par vienu no Francijas dēliem, monsieur Kvēl?
Ceļgaliem drebot, Kvēls atkāpās un iesaucās:
— Monsieur Anžū hercogs!
— Monsieur Anžū hercogs! — pārējie atkārtoja.
— Nu, mani dižciltīgie kungi, vai jūs vēl kliegsit: nogaliniet viņus!?
— Monsieur, — Šombergs steidzās atbildēt, — mēs redzējām, ka Sentlukāss atstāja Montmorensī pili un dodas šai virzienā. Mums tas šķita dīvaini, un mēs gribējām zināt, kāpēc jaunlaulātais kāzu naktī pamet savu sievu.