—Monsieur Sentlukāss? Vai jūs mani noturējāt par monsieur Sentlukāsu, mani kungi?
— Jā, monsieur, — visi pieci korī atbildēja.
— Un kopš kura laika mūs abus tā var sajaukt? — Anžū hercogs jautāja.
— Tā jau ir, monsieur, — Kvēls atbildēja, — taču viņš augumā ir līdzīgs monsieur Orilī, kam ir tas gods jūs pavadīt.
— Arī nakts ir tik tumša, monsieur, — Možirons piebilda.
— Monsieur taču nedomās, ka mēs esam uzdrošinājušies traucēt viņu izpriecās, — sacīja Kvēls.
Pa to laiku Fransuā ar Orilī, kurš bija viņa pastāvīgais pavadonis naktsgaitās, atkāpās pēc iespējas tālāk no durvīm, lai sev atbrīvotu ceļu.
— Manas izpriecas? — hercogs skarbi jautāja. — Vai jūs domājat, ka es šeit meklēju izpriecas?
— Ak, monsieur, lai nu kā tas arī nebūtu, kaut kāda iemesla dēļ jūs taču nācāt šurp, — teica Kvēls. — Piedodiet, mēs nu iesim.
— Ir jau labi, lai Dievs jums palīdz, mani kungi! Taču, lai jūs manu ierašanās iemeslu nepārprastu, es gribu jums vaļsirdīgi paskaidrot: es biju ceļā pie žīda Manasa, kas kafijas biezumos māk izzīlēt patiesību Mēs iedomājāmies, ka jūs esat lokašāvēji, un līdām gar mūriem, lai izbēgtu no jūsu briesmīgajiem skatieniem, — viņš jautri piebilda. No tā satrūkās visi, kas pazina prinča raksturu.
Tā runādams, princis Svētā Paula ielā nemanot bija sasniedzis kādu vietu, kur viņš varēja paglābties Bastllijas drošajā aizsegā, ja viņam draudētu uzbrukums, no kā Indriķa III minjoniešu Šķietamā atvainošanās un valšķīgās bailes loti maz pasargāja.
— Un tagad ardievu, mani kungi! — princis sauca.
Visi palocījās un aizgāja. Princis pagriezās, lai viņus novērotu, bet pats paspēra dažus soļus pretējā virzienā.
Fransuā labprāt būtu turpinājis īstenot tik nepatīkami pārtraukto pasākumu, bet Orilī viņu brīdināja, ka minjonieši nav tālu aizgājuši un būs paslēpušies kādā tumšā ielu stūrī, lai sagaidītu ienaidnieku.
— Velns lai parauj! — iesaucās princis. — Ir ļoti nepatīkami iecerēto neturpināt.
— Es to ļoti labi zinu, monsieur, bet pasākto jau var atkārtot. Es jūsu augstībai jau pastāstīju par to, ko uzzināju. Māja ir izīrēta uz vienu gadu. Mēs zinām, ka dāma dzīvo pirmajā stāvā. Mēs saprotamies ar viņas apteksni, un mums ir atslēga, kas atslēdz viņas durvis. Mēs varam cerēt uz panākumiem.
— Vai tu esi pārliecināts, ka durvis padosies?
— Pilnīgi! Ar trešo atslēgu. Es jau izmēģināju.
— Tu taču atkal aizslēdzi?
— Protams, monsieur, — atbildēja Orilī, kas savu nedrošo pārliecību par jautāto veikli noslēpa ar noteikto atbildi.
— Man gan nebūtu visai patīkami, — princis teica,—ja es būtu uzzinājis…
—… ko šie kungi te dara, monsieur? Man liekas, ka es jums varu pateikt:
viņi ir ierīkojuši slazdus. Iesim! Jūsu augstībai netrūkst ienaidnieku. Es visur redzu slazdus, un tas nav nekāds brīnums, jo es pavadu pirmo princi troņmantinieku. Turklāt daudziem interesē, lai viņš neko nemantotu.
Pēdējie vārdi Fransuā tā ietekmēja, ka viņš vienā mirklī apņēmās doties atpakaļ: sevī, protams, nozvērējies, ka izdevīgā laikā un vietā šiem pieciem muižniekiem noteikti atmaksās par viņam gatavotajām nepatikšanām.
— Lai notiek, — viņš teica, — iesim atpakaļ uz pili. Tur mēs satiksim Busī, kas būs atgriezies no nolādētajām kāzām. Viņš būs izraisījis varenu ķildu un nogalinājis dažus minjoniešus, vai vismaz rīt no rīta agri nogalinās, un tas mani iepriecina.
— Labi, monsieur, paļausimies uz Busī, — sacīja Orilī. — Es viņam ļoti uzticos — tāpat kā jūsu augstībai.
Tiklīdz viņi bija prom, pieci muižnieki, kas gulēja paslēptuvē, ieraudzīja, ka tuvojas garā mētelī ietinies jātnieks. Tālu skanēja zirga dobjie, spēcīgie soļi. Ar tumšo nakti cīnīdamies, vājš mēnesstars, kas pēdējo reizi mēģināja izspiesties cauri sniega mākoņiem, apsudraboja jātnieka cepures balto spalvu. Zirgu viņš uzmanīgi turēja pavadā. Neskatoties uz aukstumu, šķita, ka dižais kustonis ir nodzīts vienās putās.
— Šoreiz, — sacīja Kvēls, — šoreiz tas ir viņš.
— Nevar būt! — atbildēja Možirons.
— Kāpēc?
— Jo viņš ir viens. Un mēs taču viņu atstājām kopā ar Livaro, Reiberāku un d'Atrāžu, kas viņam nekad neļaus skriet drošās briesmās.
— Un tomēr tas ir viņš, — Epernons piebilda. — Vai tu nepazīsti viņa skaļo kāsēšanu un pretīgo paradumu turēt galvu? Viņš ir gluži viens.
— Tad ir izdevīgs gadījums, — piebilda d'O.
— Lai tas būtu izdevīgs vai neizdevīgs gadījums, — kliedza Šombergs.— Tas ir viņš, un tāpēc — pie ieročiem, pie ieročiem!
Tas tiešām bija Busī, kas tik bezrūpīgi jāja un kas, uzticēdamies savai rokai, patiešām jau iepriekš bija atvadījies no saviem draugiem. Šai vientuļajā jājienā viņš bija bruņojies tikai ar zobenu un dunci, neņemot vērā Sentlukāsa brīdinājumu, ka ienaidnieki gatavo uzbrukumu. Viņš nejāja pie mīļākās, bet tikai saņemt vēstuli, ko viņam katru mēnesi noteiktā dienā atsūtīja Navarras karaliene — kā savas draudzības pierādījumu. Un drošais augstmanis izpildīja solījumu, ka viņš būs padevīgs daiļajai Navarras karalienei. Šo solījumu viņš nekad nebija lauzis, un tāpēc vēstule no sūtņa viņam bija jāsaņem naktī, lai neviens to neapdraudētu.
Viņš bija mierīgi izjājis pa Svētā Antonija ielu, kad Svētās Katrīnas ielā ar savām vērīgajām acīm tumsā pie mūra pamanīja vairākus stāvus. Jaušot, ka tuvojas briesmas, patiesi drošsirdīgos satrauc uzbudinājums, kas prāta darbību ārkārtīgi paasina.
Busī skaitīja melnās ēnas pie pelēkās sienas.
— Trīs, četri, pieci, — viņš teica, — kalpus neskaitot, kas bez šaubām slēpjas otrā stūrī un pieskries pēc kungu pirmā sauciena. Liekas, ka viņi mani visai cienī. Velns! Vienam cilvēkam tas ir īsts darbs. Uz priekšu! Varonīgais Sentlukāss nav mani piekrāpis. Un kaut viņš gribētu man pirmais cīņā caurdurt vēderu, es taču teiktu: «Pateicos par brīdinājumu, biedr!»