Tā runādams, viņš joprojām turpināja jāt uz priekšu. Tikai viņa labā roka tvēra zem mēteļa, kas bija atpogāts.
Šai mirklī Šombergs kliedza:
— Pie ieročiem!
Pārējie kliedzienu atkārtoja, un visi trīs traucās pretim Busī.
— Hallo, mani kungi, — Busī asā, bet mierīgā balsī iesaucās,—jūs gribat nonāvēt nabaga Busī! Jūs gribat medīt meža zvēru, izdaudzināto meža kuili. Labi, mani kungi, kuilis dažam labam ir pārplēsis vēderu, to es zvēru. Un jūs zināt, ka es savu vārdu turu.
— Var jau būt, — atteica Šombergs. — Bet tu tomēr esi izlutināts puisis, sire Busī d'Ambuāz, ja tu sarunājies ar mums, zirgā sēdēdams, kamēr mēs stāvam kājās.
To teikdams, viņš iegrūda zirga gurnā milzīgi garu nazi, kas brūcē iesprūda kā ķīlis ozola celmā.
Kustonis dobji ievaidējās un drebēdams paklupa.
Jau iepriekš sagatavojies, zobenu turēdams rokā, Busī ar abām kājām stāvēja stingri uz zemes.
— O, nelaimīgais! — viņš iesaucās. — Tas ir mans mīļākais zirgs, un jūs par to samaksāsit!
Un tā kā savas drosmes traukts, Šombergs viņam tuvojās, neievērodams zobena garumu, Busī izstiepa roku un zobena asmenis dziļi iedūrās minionieša gurnā.
Šombergs kliedza.
— Nu! — sauca Busī. — Vai es neturu vīra vārdu? Viens jau ir veikts! Būtu labāk dūris nevis zirga kājā, bet gan Busī rokā, nelaimīgais!
Drošsirdīgais nesauca palīgus, bet bezbailīgi nostājās pret pārējo četru uzbrucēju zobeniem. Viņš aptina ap kreiso roku mēteli, izveidodams tādu kā vairogu, un tad atkāpās mazliet atpakaļ, nevis lai bēgtu, bet gan lai atspiestos pret mūri un nodrošinātos pret uzbrukumu no mugurpuses. Viņa zobens strādāja teicami, un nereti tas sajuta miesas mīksto pretestību. Nejauši viņš panācās uz priekšu. Šo mirkli izlietoja Kvēls, ievainodams viņu sānos.
— Ķēra! — Kvēls gavilēja.
— Jā, kamzolī, kur vienmēr trāpa bailīgie, — Busī atbildēja, negribēdams atzīt, ka guvis ievainojumu.
Traukdamies virsū Kvēlam, viņš tik spēcīgi atsita tā cirtienus, ka jaunekļa ierocis aizlidoja soļus desmit no cīņas vietas. Savu uzvaru viņš tomēr nevarēja īstenot, jo tai mirklī viņam ar jaunu drosmi uzbruka d'O, Epernons un Možirons. Šombergs bija pārsējis savu brūci, bet Kvēls — pacēlis zobenu. Busī saprata, ka viņu ielenks un ka ir palikusi tikai viena minūte, lai sasniegtu mūri, un ka viņam draud nāve, ja šo minūti viņš neprastu izmantot.
Busī strauji atlēca atpakaļ, kas viņu attālināja no ienaidniekiem vairāk nekā par trīs soļiem. Taču četri zobeni par vēlu traucās viņam virsū — Busī jau bija sasniedzis mūri. Te viņš palika stāvam, smiedamies par zobena cirtieniem, kas šķinda pār viņa galvu.
Pēkšņi viņš uz pieres juta saltus sviedrus, un viņa acis apmiglojās.
Viņš bija aizmirsis brūci, par kuru tagad atgādināja draudošās bezsamaņas pazīmes.
— O, tu jau grīļojies! — sauca Kvēls, savu cirtienu spēku divkāršodams.
— Domā, ko gribi! — Busī atcirta.
Un ar zobena rokturi viņš trieca Kvēlam pa deniņiem, Kvēls saļima zemē.
Ārprāta dusmās, nikns kā meža kuilis, kas metas uz vajātājiem suņiem, Busī drausmīgi iekliedzās un traucās uz priekšu. D'O un Epernons atkāpās. Možirons bija pacēlis Kvēlu un turēja to savās rokās. Busī ar kāju salauza pēdējā zobenu un straujā dūrienā ievainoja Epcrnona roku. Uz mirkli Busī bija uzvarētājs, bet Kvēls drīz vien atjēdzās, arī smagi ievainotais Šombergs no jauna devās cīņā, un atkal iezaigojās četri zobeni. Busī otrreiz draudēja droša nāve. Viņš sakopoja visus spēkus, lai varētu atkāpties, un soli pa solim atvilkās no ielas, cerēdams sasniegt mūri. Ledainie sviedri uz pieres, dobjā duna ausīs, sāpīgā, asiņainā migla, kas apņēma viņa acis, liecināja, ka spēki zūd. Zobens vairs nepildīja tos pienākumus, ko tā īpašnieks vēlējās. Ar kreiso roku Busī meklēja mūri, pieskārās tam, un mūra vēsums viņu atveldzēja. Viņš bija ļoti pārsteigts, juzdams, ka atveras kādas durvis. Viņā pamodās cerības stars, un šai pēdējā mirklī viņš atguva visus savus spēkus. Vienu vienīgu sekundi viņa cirtieni bija tik strauji un spēcīgi, ka visi pretinieku ieroči vairījās tam pieskarties. Tad viņš aizlīda aiz durvīm un apgriezies aizspieda tās ar plecu. Nošķinda aizbīdnis. Cīņa bija galā. Busī vairs nedraudēja briesmas, Busī bija'uzvarētājs, jo viņš bija glābts.
Ar līksmām acīm caur durvju šaurajām spraugām viņš aplūkoja ienaidnieku bālās sejas. Viņš dzirdēja niknos zobenu cirtienus velti kapājam dēļus. Tad viņam pēkšņi šķita, ka zeme zem kājām izslīd, ka mūri sāk grīļoties. Viņš paspēra trīs soļus uz priekšu un atradās pagalmā, tad pagriezās un novēlās no kaut kādu kāpņu pakāpieniem.
Tad viņš galīgi zaudēja samaņu. Busī šķita, ka viņš-nogrimst kapa klusumā un tumsā.
Iii
Cik dažreiz ir grūti atšķirt sapni no īstenības
Pirms krišanas Busī vēl paguva aizbāzt aiz krekla mutautiņu un virs tā savilkt zobena siksnu, kas atvietoja pārsēju degošajai brūcei, kas izverda milzum daudz asiņu. Bet bija jau notecējis pārāk daudz asiņu, un viņš zaudēja samaņu. Vai nu uzbudinātajās smadzenēs dzīvības sajēga turpināja darboties arī bezsamaņā, vai arī bezsamaņa beidzās, dodama vietu drudzim, kas piekāpās jaunam ģībonim… bet Busī šajās sapņu stundās vai patiesībā redzēja vai viņam likās, ka viņš redz sekojošo: viņš atrodas istabā ar puķainām tapetēm, tāpat apgleznotiem griestiem un griezta koka mēbelēm. Logu starpā atrodas ļoti gaiša sievietes ģīmetne, tikai Busī liekas, ka ģīmetnes rāmis ir durvju stenderes. Stīvi, kā ar augstākās varas starpniecību gultai piesaistīts cilvēks, kam laupīta katra iespēja kustēties, Busī ar drūmu skatienu aplūko apkārtni.