Danglārs ar Kadrusu skriešus devās turp, bet vēl nebija paguvuši paskriet kādus simt soļus, kad lie no pulvera noliktavas puses ieraudzīja nākam pretim kādu pulciņu.
Šis pulciņš — četras meitenes, Mersedesos draudzenes — pavadīja līgavu, kura gāja Edmonam zem rokas. Dantesam blakus gāja viņa tēvs un nopakaļ Fernāns, ļauni smaidīdams.
Ne Mersedese, ne Edmons nepamanīja šos ļaunos smaidus. Viņi bija tik laimīgi, ka redzēja vienīgi sevi pašus un skaidro debesi, kura viņus svētīja.
Danglārs un Kadruss izpildīja savu uzdevumu, tad spieda draudzīgi Edmonam roku un pievienojās pavadītājiem. Danglārs ieņēma vietu blakus Fernānam, Kadruss — vecajam Dantesam, kurš bija vispārējās uzmanības centrā.
Vecītis bija apģērbis savu labāko uzvalku ar lielām tērauda pogām. Viņa kalsnējās, dzīslainās kājas bija ietērptas smalkās zeķēs, pie viņa trīs- stūrainās cepures bija piesprausts pušķis no zilām un baltām lentām.
Vecītis staigāja, atspiedies uz zarainas nūjas, kuras augšējais gals bija lokā saliekts. Viņu uzlūkojot, varēja domāt, ka tas ir viens no tiem staltākajiem jaunkungiem, kādi dižojās 17%. gadā Luksemburgas un Tileriju dārzos Parīzē.
Ap vecīti mīlinājās Kadruss, kurš cerībā uz krietnu mailīti bija gluži samierinājies ar Dantesiem un tikai vairs neskaidri atcerējās vakardienas notikumus.
Danglārs, pieiedams pie Fernāna, pameta uz izmisušo mīlētāju dziļu skatienu. Fernāns, kurš soļoja aiz nākamā pāra, bija Mersedesas gluži aizmirsts; tā skaistā, bērnišķā egoismā redzēja tikai savu Edmonu. Fernāns drīz sarka, drīz nobālēja, trīsas pa brīžiem pārskrēja pār viņa miesām. Viņš it kā gaidīja vai paredzēja kādu notikumu.
Edmons bija vienkārši apģērbies. Piederēdams pie tirdzniecības kuģu vadītājiem, viņš valkāja uzvalku, kurš bija kaut kas vidējs starp militāro uniformu un civilapģērbu. Arī šinī uzvalkā, laimē starojošs, viņš bija skaists.
Mersedese bija apburoša kā grieķiete no Kipras vai Hiosa salas: melnām acīm, rožainām lūpām. Viņa gāja brīviem, mēreniem soļiem, pilnā pašapzinībā. Pilsētas meitene būtu lūkojoši apslēpt savu prieku, bet Mersedese smaidīja klaji un uzlūkoja klātesošos ar saviem runājošiem skatieniem, kuri tikpat sakaidri kā vārdi likās sakām: „Ja jūs esat mani draugi, tad priecājieties līdz ar mani, jo es esmu laimīga!"
Tiklīdz līgavainis ar līgavu un pavadoņiem tuvojās „Rezervas" viesnīcai, Morelis nāca viņiem pretim, matrožu un zaldātu pavadīts, kuru priekšā viņš no jauna bija atkārtojis savu solījumu iecelt Dantesu Leklēra vietā par kapteini.
Ieraugot Moreli, Edmons palaida vaļā līgavas roku, ielikdams to Moreļa rokā. Morelis un līgava nu pirmie uzkāpa augšā pa kāpnēm uz istabu, kurā bija klāts kāzu galds.
Vēl piecas minūtes pēc viņiem kāpnes čīkstēja vienā čīkstēšanā no viesu pulkiem, kuri arī steidzās uz kāzu mielastu.
— Mīļais tētiņ, — teica Mersedese vecajam Dantesam, — sēdieties man pa labai rokai; pa kreisai es gribu sēdināt to, kas bija mans brālis, — un viņa palūkojās uz Fernānu, kurš manāmi nobāla.
Edmons Mersedesei tieši iepretim, otrā pusē galdam, tāpat aicināja sev pa labai rokai Moreļa kungu, pa kreisai — Danglāru, un tad lūdza citus viesus ieņemt savas vietas pēc patikšanas.
Jau galdam apkārt tika sniegtas Arlas desiņas, jūras vēži ar vilinošu čaulu, jūras eži, kuri izskatās pēc kastaņiem savā adatainajā kažokā, un visi tie gardie ēdieni, kurus izmet jūras viļņi un kurus zvejnieki sauc par jūras augļiem.
— Kas tā par klusuciešanu! — iesaucās vecais Dantess, to pašu dzelteno vīnu dzerdams, kuru Mersedeses priekšā bija nolicis pats viesnīcnieks Pamfils.
— Lai nu kāds saka, ka šeit ir kopā trīsdesmit cilvēku, kuriem vajadzētu tikai smieties vien!
— Ē, vīrs ne katrreiz ir priecīgs, — teica Kadruss.
— Es šinī brīdī ēsmu pārāk laimīgs, — atbildēja Dantess, — lai būtu priecīgs. Dažreiz pat prieks nospiež tāpat kā bēdas.
— Vai tad jūs no kaut kā baidāties? — jautāja Danglārs. — Viss jau iet, kā liekas, pēc jūsu vēlēšanās.
— Tieši tas mani baida, — atteica Dantess. — Laime ir līdzīga burvju pilij teiku salās, kuras durvis apsargā neganti pūķi. Es neesmu vēl nevienu pūķi nositis, lai ieietu pili, un, taisnību sakot, nezinu, kā esmu izpelnījies laimi saukties par Mersedeses viru.
— Par viru, viru, — smējās Kadruss, — vēl tu neesi tik tālu tieis, kaptein Edmon. Pamēģini kaut drusciņ izmantot vira tiesibas, un tu redzēsi, kā tevi saņems!
Mersedese nosarka.
Fernāns mocījās, drebēja, izdzirdot mazāko troksni, un laiku pa laikam noslaucīja no pieres sviedrus.
— Kaimiņ Kadrus, — teica Edmons, - — nav vērts pārmest man tik mazu nepatiesību. Mersedese tiešām vēl nav mana sieva, bet pēc pusotras stundas viņa tādā būs.
Visi iekliedzās no brīnumiem, izņemot vienīgi veco Dantesu, kurš plaši smiedamies, rādija rindu vēl loti stipru un skaistu zobu. Mersedese tikai pasmaidīja un nenosarka.
Fernāns kā krampjos satvēra galda nazi.
— Pēc pusotras stundas! — teica Danglārs nobālēdams. — Kā tad jums tas būs iespējams, jo ir jau vēl daudz šķēršļu?
— Jā, mani draugi, — atbildēja Dantess, — pateicoties Moreļa kungam, kurš man pēc tēva ir visvairāk laba darījis, visi šķēršļi ir nobīdīti pie malas. Mēs esam uzsaukumu jau sagādājuši, un pulksten pustrijos laulāšanas ierēdnis mūs sagaidīs pilsētas Domes namā. Tā kā nupat pulkstenis ir jau ceturksni uz diviem, tad man liekas, ka neesmu pārāk kļūdījies, nosaucot Mersedesi par Dantesa kundzi.
Fernāns aizvēra acis, iekšējā uguns dedzināja viņa plakstiņus. Viņš ar rokām atspiedās pret galdu, lai nepakristu. Neskatoties uz viņa pūliņiem, viņš tomēr nespēja apspiest dobju vaidu, tikai aiz vispārējiem laimes vēlējumiem un smiekliem neviens vaidu nedzirdēja.