— Nekas, nekas! — teica vecais Dantess. — To nu gan nevar saukt par laika tērēšanu! Vakar no rīta viņš atbrauca, šodien pulksten trijos jau apsievojies!
— Bet kā tad ir ar citām formalitātēm? — nedroši piebilda Danglārs. — Kontrakts, paraksts un tā tālāk?
— Laulības kontrakts, — teica Dantess smiedamies, — ir gatavs: Mer- sedesei nekā nav! Mēs precamies sabiedrības aizgādnībā! Tur nav daudz ko rakstīt, un nodokļi arī nav nekādi lielie!
Šis joks sacēla vispārēju jautrību.
— Tātad tas, ko mēs uzskatījām par derībām, īstenībā ir kāzu mielasts, — teica Danglārs.
— Nē, nē, — teica Dantess. — Jūs ar to nekā nezaudēsit, esiet mierīgs! Rit no rīta es braucu uz Parīzi. Četras dienas paies turpceļā, četras atpakaļ, viena diena mana uzdevuma izpildīšanai, un 1. martā es būšu atkal šeit. Tātad īstais kāzu mielasts būs 2. martā.
Šādas cerības uz jauno mielastu pacēla vispārējo jautrību visaugstākajā pakāpē, tā ka vecais Dantess, kurš sākumā bija žēlojies par klusumu, tagad nevarēja trokšņa dēļ izteikt savu laimes vēlējumu. Edmons atminēja viņa nodomu un uzsmaidīja viņam ar mīlestības pilnu skatienu. Mersedese skatījās uz dzeguzes pulksteni un deva zīmi Edmonam. Pie galda valdīja trokšņaina līksmība un brīvība, kāda parasta zemākās ļaužu šķirās. Kas nebija mierā ar savu vietu, pacēlās un uzmeklēja sev vairāk piemērotus kaimiņus. Visi runāja reizē, un.neviens nepūlējās atbildēt uz otra jautājumiem.
Fernāna bālums bija nu pārgājis arī uz Danglāru.
Fernāns atradās kā uguņaina ezera dzelmes dibenā. Viņš pirmais bija piecēlies un staigāja nemierīgi apkārt, pūlēdamies neklausīties dziesmās un glāžu skanēšanā.
Kadruss pienāca pie viņa.
— Taisnību sakot, — viņš teica, gluži apmierināts ar Dantesa laipno apiešanos un Pamfila labo vīnu, aizmirzdams savu ienaidu un skaudību pret Edmona laimi, — taisnību sakot, šis Dantess ir lāga zēns. Un kad es redzu viņu blakus brūtei, man jāteic, ka būtu neģēlība izdarīt pret viņu to denunciējumu, kuru jūs vakar rakstījāt.
— Tu jau redzi, — atbildēja Danglārs, — ka nekas ļauns nav iznācis. Nabaga Fernāns no sākuma bija ļoti bēdīgs, un man palika viņa žēl; bet vēlāk viņš padevās savam liktenim un pat pieņēma brūtes brāļa lomu.
Kadruss it kā neticēdams paskatījās uz Fernānu, kurš bija gluži piesarcis.
— Vai nu mēs iesim? — piepeši Mersedese jautāja mīlīgā balsī. — Pulkstenis pašlaik sit divi, un pustrijos mēs jau tiekam gaidīti.
— Jā, jā, iesim! — teica Dantess, aši pieceldamies.
— Iesim, iesim! — atkārtoja korī visi viesi.
Tanī pašā minūtē Danglārs, kurš Fernānu neizlaida no acīm, pamanīja, ka jauneklis, kas līdz šim bija sēdējis uz loga, piepeši piecēlās, it kā krampju raustīts, un atkal atkrita uz loga atpakaļ. Gandrīz vai tanī pašā acumirklī uz trepēm atskanēja dobjš troksnis, it kā klaudzieni no smagiem soļiem, dažādu balsu skaņas un ieroču žvadzēšana. Troksnis bija dzirdams cauri kāzinieku jautrajai čalošanai un saistīja visu klātesošo uzmanību. Iestājās nemierīga, uztraukta klusuciešana.
Ttroksnis tuvojās; pie durvīm atskanēja trīs klaudzieni; katrs brīnīdamies palūkojās uz savu kaimiņu.
— Likuma vārdā! — iesaucās kāda balss, kurai neviens neatbildēja.
Durvis atdarījās un zālē ienāca komisārs, apjozies ar savu lentu. Aiz viņa kaprāļa vadībā sekoja četri bruņoti zaldāti.
Visus pārņēma izbailes.
— Kas tas? — prasīja kuģa īpašnieks, tuvodamies komisāram. — Te laikam ir kāds pārpratums?
— Ja būtu kāds pārpratums, Moreļa kungs, — sacīja komisārs, — tad esat pārliecināts, ka tas drīz noskaidrosies. Diemžēl man tomēr jāizpilda savs pienākums un jāizdara apcietināšana. Kurš no kungiem ir Edmons Dantess?
Visu acis pagriezās uz jauno cilvēku, kurš, kaut gan uztraukts, tomēr palika mierīgs un, soli uz priekšu pagājis, teica:
— Tas es esmu, monsieur. Ko jums no manis vajag?
— Edmon Dantes, — sacīja komisārs, — likuma vārdā es jūs apcietinu.
— Jūs mani apcietināt? — sacīja Edmons, drusciņ nobālēdams. — Par ko tad?
— Es to nezinu. Pie pirmās nopratināšanas jūs to dabūsit zināt.
Morelis noprata, ka šajā gadījumā nekas nebija izdarāms. Komisārs,
kurš apjozies ar savu lenti, vairs nav cilvēks, tas ir likuma tēls, mēma, auksta statuja.
Dantesa tēvs turpretim pieskrēja pie virsnieka. Tēva un mātes sirds likumu nesaprot.
Viņš lūdzās un raudāja, bet visas asaras bija veltīgas, kaut gan viņa izmisums aizgrāba komisāru.
— Monsieur, — pēdējais teica, — nomierinieties, var būt, ka jūsu dēls ir tikai pārskatījies kādās muitas darīšanās, un, kad no viņa dabūs vajadzīgos paskaidrojumus, viņš būs atkal svabads.
— Bet ko gan tas nozīmē? — seju saraucis, jautāja Kadruss Danglā- ram, kurš izlikās izbrīnījies.
— Vai es to zinu! — atrūca Danglārs. — Es skatos tāpat kā tu un nezinu, kas notiek.
Kadruss ar acīm meklēja Fernānu, bet tas bija paslēpies.
Tagad viņš it skaidri atcerējās vakarējo skatu.
— O, o, — viņš sacīja cietā balsī, — vai tas nav vakarējā joka iznākums? Nolādēts, kas šo joku pārvērtis par īstenību, tāpēc ka tas iznācis ļoti bēdīgs.
— Vai tu neatceries, ka es vēstuli saplēsu, — sacīja Danglārs.
— Tu to nesaplēsi, bet iemeti kaktā.
— Klusē! Tu nekā neredzēji, jo biji piedzēries.
— Kur Fernāns? — prasīja Kadruss.
— Vai man jāzina! — atrūca Danglārs. — Laikam aizgājis savās darīšanās. Bet, kamēr mēs te strīdamies, iesim labāk palīga nabadziņiem.
Pa to laiku Dantess smaidīdams spieda visiem saviem draugiem roku un sacīja:
— Nomierinieties, pārpratums noskaidrosies, un man droši vien nebūs jāiet cietumā.