— Droši vien tas nenotiks, — sacīja Danglārs, kurš tanī brīdī pienaca pie pulciņa.
Dantess, zaldātu pavadīts, nokāpa pa kāpnēm. Pie durvīm viņu jau gaidīja aizsegti rati. Viņš iekāpa tajos pirmais, un komisārs ar zaldātiem viņam nopakaļ. Rati aizripoja pa ceļu uz Marseļu.
— Vesels, Dantess! Dzīvo sveiks, Edmon! — sauca viņam pakaļ Mersedese.
Apcietinātais dzirdēja šo pēdējo kliedzienu, kurš izlauzās no viņas līgavas sagrauztās sirds. Viņš izbāza pa ratu lodziņu galvu un sauca: — Uz redzēšanos, Mersedese! — kamēr rati iegriezās gar Sv. Nikolaja ielas stūri.
— Pagaidiet mani šeit, — sacīja kuģa īpašnieks, es paņemšu pirmo ormani, kas man gadīsies ceļā, aizbraukšu uz Marseļu un atvedīšu jums ziņas.
— Brauciet! — visi iesaucās vienā balsī. — Brauciet un atvediet mums drīz ziņas!
Pēc kuģa īpašnieka aizbraukšanas visi palika ka apjukuši.
Sirmgalvis un Mersedese kādas minūtes stāvēja klusu, katrs savās domās nogrimuši. Beidzot viņu skatieni sastapās. Viņi viens otrā ieraudzīja upuri, kuru bija aizķēris tas pats sitiens, un viens otru apkampa.
Pa to laiku ienāca Fernāns, ielēja sev glāzi ūdens, izdzēra un apsēdās.
Mersedese, kura bija atraisījusies no sirgalvja apskāvieniem, nejauši atkrita blakuskrēslā.
— To viņš ir izdarījis! — Danglāram sacīja Kadruss, kurš nebija Fernānu i/laidis no acīm.
— Nedomāju vis, — sacīja Danglārs, — viņš tam ir par muļķīgu. Visādā ziņā sitiens kritis atpakaļ uz pašu ļauna darītāju.
— Bet tu nerunā par to, kas viņam deva padomu, — sacīja Kadruss.
— Vai nu par visu var atbildēt, ko cilvēks kādreiz izrunā! — sacīja Danglārs.
Pa to laiku viesi katrs kā zinādams iztulkoja apcietinājumu.
— Un jūs, Danglār, ko jūs domājat par šo notikumu? — prasīja kāds no apkārtstāvošiem.
— Es? — sacīja Danglārs. — Es domāju, ka Dantess būs laikam uz kuģa sev līdzi atvedis aizliegtas preces.
— Bet, ja las tā būtu, tad jums to vajadzētu zināt, jūs jau esat pilnvarotais aģents?
— Jā gan, bet pilvarotais aģents zina tikai to, ko viņam rāda. Viss, ko es zinu, ir tas, ka mēs kuģi pielādējām ar kokvilnu, kuru saņēmām pie Smirnas, Aleksandrijas un citās vietās. Vairāk man neprasiet.
— Ak, tagad es atceros, — čukstēja nabaga tēvs, ķerdamies pie pēdējās cerības, — es atceros, ka viņš vakar sacīja, ka man atvedis līdzi kastīti kafijas un kastīti tabakas.
— Vai nu redzat, — sacīja Danglārs, — kāpēc viņš ir apcietināts. Viņam promesot, muitas komiteja izmeklēja kuģi un atrada aizliegto preci.
Mersedese tam neticēja. Viņas sirdsēsti, kurus tā līdz šim bija apspiedusi, izplūda skaļās elsās.
— Ceri! — vecis sacīja, pats nezinādams, ko sacīt.
— Ceriet! — atkārtoja Danglārs.
— Ceri! — gribēja sacīt arī Fernāns, bet lūpas nekustējās.
— Kungi! — iesaucās kāds no klātesošajiem. — Lūk, tur brauc Moreļa kungs! Esiet jautri! Viņš mums pavēstīs kaut ko labu!
Mersedese un sirmgalvis izskrēja kuģa īpašniekam pretim. Morelis bija ļoti bāls.
— Nu? — visi iesaucās reizē.
— Jā, mani draugi, — atbildēja Morelis, — lieta ir daudz nopietnāka, nekā mēs domājām.
— Ak, mans kungs, — iesaucās Mersedese, — viņš ir nevainīgs!
— Es arī tā domāju, — teica Morelis, — bet viņš tiek apvainots, it kā būtu bonapartistu aģents.
Kas dzīvoja tanīs laikos, tas tikai varēja iztēloties visas tās briesmas, kādas bija savienotas ar šādu apsūdzību.
Mersedese iekliedzās, vecais Dantess atkrita krēslā.
— A, — čukstēja Kadruss, — jūs mani apmānījāt, Danglār, un neģēlība ir izdarīta. Bet tomēr negribu pieļaut, ka šis vecītis un šī meitene nobeigtos žēlabās. Es viņiem visu izstāstīšu.
— Klusē, nelaimīgais, — viņam uzkliedza Danglārs, to aiz rokas sagrābdams, — jeb vai es tev kaut ko nodarīšu! Kas tev sacīja, ka Dantess nav patiesi vainīgs? Kuģis piestāja pie Elbas salas, viņš izkāpa tur malā, sabija cauru dienu Portoferrajo ostā. Ja pie viņa atradīs kādu vēstuli, kas viņu apvaino, tad tie, kas viņu aizstāv, tiks uzskatīti par viņa līdzzinātājiem.
Kadruss ar instinktīvu apķērību nojēdza, ka viņa stāvoklis tiešām ir nedrošs. Viņš lūkojās uz Danglāru ar muļķīgām acīm, kuras bija baiļu un rūpju pilnas, un, kad viņš bija panācis vienu soli uz priekšu, tad nu viņš atkāpās divus soļus atpakaļ no Danglāra.
— Labāk iesim projām, — teica Danglārs.
— Iesim, iesim, — bailīgi atkārtoja Kadruss, priecādamies, ka tiks tālāk projām no briesmām.
Visi sāka izklīst. Fernāns, kurš atkal bija ticis par Mersedeses atspaidu, veda viņu uz Katalānām.
Draugi aizvadīja veco Dantesu uz mājām.
Ziņas par Dantesa apcietināšanu drīz izplatījās pa visu pilsētu.
— Kas to būtu domājis, mīļais Danglār? — teica Morelis, dodamies mājās līdzi savam aģentam un Kadrusam. Viņš steidzās uz pilsētu, lai dabūtu skaidrākas ziņas no prokurora palīga Vilfora, ar kuru bija mazliet pazīstams. — Vai jūs ticat, ka Dantess tiešām kādā sakarā ar bonapar- tistiem?
— Ak, Dievs! — atbildēja Danglārs. — Es jums jau teicu, ka Dantess bez kādas vajadzības piestāja pie Elbas salas, un tas man jau likās tā savādi.
— Bet vai jūs savas aizdomas neesat kam citam teicis bez manis?
— Es no tā ļoti sargājos, — klusi atteica Danglārs. — Jūs ļoti labi zināt, ka jūsu tēvocis Polikars Morelis, kurš agrāk bija karadienestā pie Napoleona, nebūt neslēpj savu līdzjūtību bijušajam ķeizaram un ka tāpēc arī jūs varat nākt aizdomās par piekrišanu Napoleonam. Es baidījos kaitēt Edmonam un tātad arī jums pašam.
— Labi, labi, Danglār! — teica kuģa īpašnieks. — Jūs esat lāga vīrs. Tāpēc es jau domāju par jums, kad nabaga Dantess būtu ticis par faraona" kapteini.