— Ko tad jūs domājāt, mans kungs?
— Es jau vaicāju Dantesam, kāds viņam uzskats par jums un vai viņam nebūtu iemesla jūs atlaist no darba, jo, kā man likās, starp jums pastāvēja zināms naids.
— IJn ko viņš atbildēja?
— Viņš tiešām ar jums draugos neesot, gribējis duelēties ar jums, tikai neteica, kāpēc. Tomēr katram, kam esot kuģa īpašnieka uzticība, viņš dāvāšot arī savu uzticību.
— Tas liekulis! — noteica Danglārs.
— Nabaga Dantess, — teica Kadruss, — viņš patiesi bija lāga zēns!
— Bet nu „Faraons" paliek bez kapteiņa, — teica Morelis.
— Ā, — teica Danglārs, — varēja cerēt vislabāko: „ Faraons" agrāk par trim mēnešiem jūrā neies, un līdz tam Dantess var jau būt brīvā.
— Jā, bet līdz tam? — jautāja Morelis.
— Ak, ko! Līdz tam es varu jums pakalpot, Moreļa kungs. Jūs zināt, ka es tikpat labi zinu kuģa vadīšanu kā pirmais kapteinis, kas atgriezies no tālbrauciena. Jums pat būs vēl tas labums, ka jums nevajadzēs pieņemt īpašu cilvēku, jo, kad Dantess iznāks no cietuma, viņš ieņems kapteiņa vietu un es — savu veco aģenta vietu.
— Paldies, Danglār! — teica Morelis. — Tiešām tā var visu labi nokārtot. Uzņemieties jūs kuģa vadību, es jums dodu pilnvaru, un vadiet kuģa izkraušanu.
— Esiet mierīgs, Moreļa kungs, — teica Danglārs, — bet sakiet tikai, — vai es nevarētu parunāt ar viņu, ar to labo Edmonu?
— Es gribu parunāt ar prokurora palīgu Vilforu un lūgt to, lai labāk apietas ar apcietināto. Es labi zinu, ka Vilfors ir liels karaļa piekritējs, bet viņš jau ir cilvēks, un es viņu neuzskatu par ļaunu.
— Jā, bet es dzirdēju, — teica Danglārs, ka viņš ir godkārīgs, un tas ir gandrīz vai tas pats, kas ļauns.
— Nu, redzēsim, — nopūzdamies teica Morelis un atvadījās no Danglāra.
— Vai tu nu redzi, uz kuru pusi vējš pūš? — Danglārs jautāja Kadru- sam, kad tie bija palikuši vieni. — Vai tu vēl gribi stāvēt Dantesa pusē?
— Nē jel, nē, — teica Kadruss. — Bet tādam denuncējumam taču var būt briesmīgas sekas.
— Kurš tad izdarīja denuncēšanu? Taču nedz tu, nedz es! Vainīgs ir Fernāns. Tu itin labi zini, ka denuncējuma rakstu es nosviedu zem galda. Jā, man pat šķiet, ka es to saplēsu.
— Nē, nē, — teica Kadruss. — Bet es redzēju rakstu kaktā nosviestu, saburzītu; un es ļoti vēlos, ka tas vēl tagad tur atrastos.
— Ko tad tu gribi? Fernāns papīru pacēla, Fernāns to pārrakstīja vai nodeva pārrakstīt; varbūt Fernāns pat nepārrakstīja, bet nodeva rakstu tāpat. Un es domāju… Dievs tēvs! Viņš varbūt nosūtīja manu rokrakstu. Nu, bet par laimi es savu rokrakstu pārgrozīju.
— Bet vai tu zināji, ka Dantess piedalījies sazvērestībā?
— Es itin nekā nezinu. Kā jau teicu, es gribēju tikai pajokot. Bet, kā liekas, tad pa jokam es esmu teicis patiesību.
— Lai nu kā, — atteica Kadruss, — bet es daudz ko atdotu, ja šis gadījums nebūtu noticis vai ja vismaz es nebūtu iejaukts šinī ķezā. Tu redzi, ka tā mums atnes tikai nelaimi.
— Ja jau tā kādam atnesīs nelaimi, tad tikai īstajam vainīgajam. Bet īstais vainīgais ir Fernāns un ne mēs! Kādu tu tur gaidi nelaimi mums? Mums tikai jāizturas klusu, nevienam nav jāsaka ne vārdiņš, gan tad viss negaiss mums aizies garām, ne matiņa neaizskāris.
— Āmen! — noteica Kadruss, atvadīdamies no Danglāra un iegriezdamies savā ielā. Pa ceļu iedams, viņš vēl arvien murmināja kaut ko un kratīja galvu kā cilvēks, kas aizņemts ar lielām domām.
— Labi, labi! — sev teica Danglārs. — Viss vēršas tā, kā es biju domājis. Te nu esmu jau pagaidu kapteinis un, ja tik šis muļķis Kadruss cieš klusu, tad drīz būšu arī kapteinis. Nu tikai vēl atliek tas, ka Dantesu palaiž vaļā no cietuma. Bet ko no man par to rūpēties? Tiesa paliek liesa un prokurors — prokurors. Ko tas reiz dabūjis savos nagos, to vaļā nepalaidīs. Es uz viņu varu paļauties.
Viņš ātri sasniedza jūras krastu, ielēca laivā un lika sevi aizvest uz „Faraonu", kur Morelis bija gribējis ar viņu sastapties.
V
Karaliska prokurora palīgs
Tajā pašā dienā derības svinēja arī aristokrātiskajā pilsētas daļā: lepnā augstmaņa marķīza Senmerāna meita tika saderināta ar karalisko prokurora palīgu de Vilforu.
Ap mielasta galdu sēdēja seno muižnieku ģimenes locekļi, visi nikni revolūcijas un Napoleona pretinieki un padevīgi karaļa Ludviķa XVIII kalpi. Runas grozījās ap nogāzto Napoleonu, kuru visi uzskatīja par galīgi pazudušu cilvēku. Viņa vājības un kļūdas katrs zināja skaidri uzrādīt un skaļi nosodīt.
Vecais marķīzs Senmerāns, pušķojies ar Ludviķa krustu, piecēlās un uzsauca karalim veselības. Ar lielisku aizgrābtību tostu uzņēma bijušie padzītie augstmaņi, kuri tagad atkal bija sagrābuši varu savās rokās un nu lūkoja nostiprināties un atriebties saviem padzinējiem.
Vecā marķīze Senmerāna, siēvietc ar plānām lūpām, sausu skatienu un vēl diezgan labi saglabātiem sejas pantiem, kaut gan viņai bija jau pāri par piecdesmit gadiem, bija patlaban nonicinājusi revolucionārus un bona- partistus un ar jautājumu vērsās pie nākamā znota, lai tas apstiprinātu viņas izteiktās domas.
— Kā jūs sacījāl marķīze?.. Atvainojiet, es nedzirdēju jūsu runas, — atbildēja Vilfors, kurš bija aizņemts sarunā ar līgavu.
— Ko nu! Atstāj tos bērnus mierā ar politiku! — iejaucās vecais marķīzs. — Viņiem ir kaut kas pievilcīgāks, par ko runāt!
— Es jau jums piedodu, — teica lepnā marķīze savai meitai un znotam. — Es sacīju, ka bonapartistiem nebija ne mūsu sajūsmas, ne mūsu padevības.
— Jā, marķīze, — atteica Vilfors, — bet viņiem ir tas, kas dara visu to nevajadzīgu. Viņiem ir fanātisms. Napoleons šiem vienkāršajiem ļautiņiem ir otrs Muhameds, viņš ir likumu devējs un valdnieks, un viņš ir brīvības un vienlīdzības nesējs.
— Vienlīdzības? — iesaucās marķīze. — Jūs jau tad atņēmāt Robes- pjēram viņa vietu?