— Ak, ko! Tas man vienalga! — teica Renē. — Bet, Vilfora kungs, apsolieties man, ka būsiet žēlīgs pret tiem. kurus es jums norādīšu.
— Esiet mierīga, — teica Vilfors ar vislaipnāko smaidu, — mēs abi kopā izdarīsim nopratināšanu.
— Mana mīļā, — marķīze leica meitai, — nodarbojieties ar saviem kolibri, Boloņas klēpja sunīšiem un apģērbiem un atļaujiet savam nākamajam laulātajam draugam izpildīt savu uzdevumu. Tagad kareivjiem ir miers, bet sākas darba laiks tiesai, kura atriebj un atmaksā mūsu pretiniekiem.
40
— Es labak būtu vēlējusies, ka jūs būtu ārsts, — Renē teica Vilforam, — atriebējs eņģelis, kaut arī eņģelis, baida mani.
— Atriebēja eņģeļa loma ir skaista loma, — teica vecā marķīze, — tā liks aizmirst to lomu, kādu izrādīja viņa tēvs.
— Mīļo Vilfor, nebēdājaties, — grāfs de Zalvjē mierināja prokurora palīgu. — Pats karalis par jums izteicās ļoti atzinīgi vēl tikai pirms trim dienām. „Vilfors," viņš sacīja, ievērojiet: — Vilfors, nevis Nuartjē — „Vilfors taisīs brangu karjeru; tas ir jau nobriedis jauns cilvēks un pieder pie manas pasaules. Es ar prieku redzēju, ka marķīzs un marķīze Senmerāni ņem viņu par znotu, un būtu pats viņiem devis šo padomu."
— Vai karalis tā teica? — sajūsmināts iekliedzās Vilfors.
— Es jums atstāstu paša karaļa vārdus, — teica de Zalvjē, — un tas saskan ar to, ko karalis pirms pusgada teica pašam Senmerānam.
— Ak, tad es par visu pateicos viņam! Kā es viņam tagad kalpošu.
— Lai nu tagad Dievs atsūta kādu sazvērnieku vai citu politisku noziedznieku, — teica marķīze, — tad jūs gan zināsit, ko ar viņu darīt.
Te piepeši ienāca kāds sulainis un iečukstēja Vilforam kaut ko ausī. Vilfors atvainodamies aizgāja blakusistabā un pēc brīža atnāca ar smaidu uz lūpām.
— Kāpēc jūs tikāt traucēts? — viņam jautāja Renē.
— Lieta ir ļoti svarīga un, kā šķiet, grozās ap ešafotu.
— Ak, mans Dievs! — nobālēdama iesaucās Renē.
— Kā liekas, tad ir atklāta neliela bonapartistu sazvērestība. Šeit ir denuncējuma vēstule.
Un Vilfors lasīja priekšā nodevības rakstu:
„Karaliskajam prokurora kungam liek no kāda troņa un ticības drauga paziņots, ka Edmons Dantess, kuģa "Faraons" leitnants, kas šorīt atbrauca no Smirnas un piestāja Neapolē un Portoferrajo ostā uz Elbas salas, veda līdzi vēstuli no Mi rata* laupītājam (t.iNapoleonam) un no laupītāja ved vēstuli uz bonapartistu klubu Parīzē.
Pierādi jumus par viņa noziegumu atradis, ja viņu apcietinās, vai nu pie viņa paša, vai pie viņa tēva, vai viņa kajītē uz „Faraona""
— Bet šī anonīmā vēstule, — teica Renē, — jau nav adresēta jums, bet gan prokuroram.
— Jā, bet prokurora nav mājās, es izpildu viņa vietu; sekretārs vēstuli uzplēsis un sūtījis man, bet uzrādīto personu jau apcietinājis.
Napoleona maršals un radinieks, Neapolē no viņa iecelts par karali.
— Nu, ka tik noziedznieks ir noķerts, — teica marķīze, — tad ejiet vien, Vilfor, izpildiet savu pienākumu — pakalpot karalim!
Vilfors piecēlās un sāka atsveicināties. Pie Renē pienācis, viņš teica:
— Lai jūs atpestītu no nemiera, arī darīšu visu, kas vien iespējams, dārgā Renē; bet, ja denuncējums būs patiess, tad šo nederīgo bonapartistu nezāli vajadzēs nogriezt.
Renē nodrebēja pie vārda „nogriezt", jo šai nezālei, kura bija jānogriež, bija cilvēka galva.
— Ko nu! Neklausies tai meitenē! — teica vecā marķīze.
— Es apsolos jums, marķīze, — teica Vilfors, — krietni izpildīt savu atriebēja amatu un būšu, cik vien var būt, stigrs.
Bet, noliekdamies pie savas līgavas, prokurors ar smaidu uz lūpām čukstēja:
— Esiet mierīga, mīļā Renē, es būšu mīkstsirdīgs, pieminot mīlestību!
Renē atbildēja ar mīļu skatienu, un prokurors izgāja ar laimes pilnu
sirdi.
VI
Nopratināšana
Tiklīdz Vilfors izgāja no ēdamistabas, viņš nometa jautro masku un pieņēma svarīga vīra izskatu, kurš aicināts veikt augsto pienākumu izšķirt jautājumu par sev līdzīgas būtnes dzīvību un nāvi. Bet, nelūkojoties uz sava vaiga vieglo pārgrozāmību, kurā viņš kā veikls aktieris bija ievingrinājies spoguļa priekšā, viņam šoreiz tomēr neizdevās saraukt uzacis un piešķirt sejai bargumu. Viņš bija pārāk laimīgs. Kāpēc gan ne? Ja nebūtu nelaimīgā tēva revolucionārās politikas, no kuras dēls bēga kā no uguns, tad nekas nespēja traucēt viņa nākotnes laimi: viņš jau pats bija bagāts, tikai divdesmit septiņus gadus vecs, jau ieņēma diezgan augstu stāvokli, tagad prec jaunu, skaistu meiteni, kuru mīl ne kaislīgi, bet ar prātu, kā pienākas karaliskā prokurora palīgam, ar laulībām iekļūs ģimenē, kura galmā ir labi ieredzēta, dabūs vēl pūrā piecdesmit tūkstošus dālderu, ir cerība no sievas puses vēl mantot veselu pusmiljonu. Ja visus šos apstākļus iedomājas kopā, tad tie veidoja Vilforam tādas apžilbinošas laimes ainu, ka viņam šķita: redz saulē melnus plankumus, ja ilgāku laiku gara acīm bija skatījies savā iekšējā dzīvē.
Aiz durvīm Vilfors sastapa policijas komisāru. Melnā mundierī apģēbtā vīra izskats prokuroru tūdaļ no septītām debesīm noveda atpakaļ uz zemes.
— Es lasīju jūsu vēstuli, komisār. Labi, ka jūs to cilvēku apcietinājāt! Kādus sīkumus jūs man varat paziņot par viņu un sazvērestību?
— Citu neko, kā vien to, kas ir minēts rakstā.
— Vai viņš kaut kur kalpoja pirms tirdzniecības kuģa vadīšanas?
— Nē, viņš ir gluži jauns cilvēks, gadus divdesmit vecs.
Kad viņi bija izgājuši uz ielas, kāds cilvēks viņiem steidzīgi pienāca klāt. Tas bija Morelis.
— A, Vilfora kungs, — viņš teica, — kāda savāda kļūda nodarīta — mans leitnats ir apcietināts.