— Es zinu, — atteica Vilfors, — un eju viņu nopratināt.
— Ak, mans kungs! — lūdz Morelis, pārņemts ar draudzības jūtām pret Dantesu. — Jūs nezināt, kas liek apvainots. Es viņu pazīstu. Iedomājieties — pašu lēnāko, pašu godīgāko cilvēku pasaulē! Es varu teikt: nav cilvēka, kurš labāk pieprastu savu amatu. Ak, Vilfora kungs, es jums viņu ieteicu no visas sirds!
Vilfors nicinoši paskatījās uz Moreli, kurš viņa acīs bija tikai plebejs, prasts cilvēks un slepens bonapartists, tātad noziedznieks, un vēsi atbildēja:
— Jūs zināt, Moreļa kungs, ka cilvēks var būt lēnīgs ģimenes dzīvē, godīgs un krietns tirdzniecībā, bet tomēr ļoti bīstams politisks noziedznieks. Vai tā nav, ko?
Un viņš ar caururbjošu skatienu skatījās uz Moreli, it kā gribēdams viņam ieskatīties pašos dvēseles dziļumos un apdraudēdams viņu par pārdrošību lūgt par otru, kad pašam tik vajadzīga apžēlošana, jo zema cilvēka politiskie uzskati nekad nevar būt gluži labi.
Morelis nosarka, jo viņa politiskā sirdsapziņa tiešām nebija skaidra ro- jālista — karaļa piekritēja — priekšā; viņš nevarēja aizmirst neseno slaveno pagātni. Tomēr viņš vēl piebilda:
— Es jūs lūdzu, Vilfora kungs, esiet taisnīgs, kādam pienākas būt tiesnesim, esiet labsirdīgs un atdodiet mums ātrāk šo nabaga Dantesu!
Prokurora biedra ausīs skanēja pārāk patvaļīgie vārdi „atdodiet mums".
„Ē, ē!" viņš nodomāja pie sevis. „"Atdodiel mums…" Vai tik šis Dantess nepieder pie kādas slepenas karbonāru sabiedrības, ka viņa pavēlnieks aiz neapdomības tā runā par „mēs"?! Viņš tika apcietināts kādā krogā, kā teica policijas komisārs; liels ļaužu bars bijis tur sapulcējies. Vai tik tā nav kāda slepena savienība?!"
Tad viņš turpināja skaļā balsī:
— Mans kungs, esiet mierīgs, ja viņš ir nevainīgs; bet ja viņš ir vainīgs, tad jāparādās visai likuma bardzībai.
Pa to laiku Vilfors jau bija sasniedzis savu namu un svinīgā cienībā iegāja pa durvīm, ledaini auksti paklanījies pret nelaimīgo Moreli, kurš palika uz vietas stāvot, kā ar aukstu ūdeni apliets.
Prokurora palīgs iegāja priekšistabā. Tā bija pilna ar žandarmiem un policistiem. Viņu vidū, visu naidīgi uzlūkots, stāvēja apcietinātais, mierīgs un kluss.
Vilfors pameta iesānis skatienu uz Dantesu, paņēma papīru mapi no aģenta un iegāja savā istabā, teikdams:
— Vediet šurp apcietināto!
Vilfors ar pirmo acu uzmetienu bija ievērojis apķērīgu prātu Dantesa augstajā un platajā pierē, vīrestību stingrajā skatienā un sarauktajās uzacīs un vaļsirdību pilnajās, pusatvērtajās lūpās. Pirmais iespaids bija labs, bet Vilfors to apspieda sevī un spoguļa priekšā pieņēma svarīgu seju, un drūms un bargs nosēdās pie sava galda.
Pēc minūtes ienāca Dantess.
Jauneklis vēl arvien bija bāls, bet mierīgs un smaidīja. Viņš paklanījās prokurora palīgam, tad ar acīm meklēja krēslu, kur apsēsties, it kā viņš būtu Moreļa viesistabā. Tikai tagad viņš sastapās ar prokurora nedzīvo skatienu, kāds mēdz būt prokuroriem, kuri lūko apslēpt savas domas.
— Kas jūs esat, un kāds ir jūsu vārds? — jautāja Vilfors, pāršķirstīdams papīrus, kurus viņam pasniedza aģents un kuri drīz vien izauga par lielu kaudzi. Tā aizvien spiegu darbība ieēdas tā nelaimīgā ķermenī, kuru sauc par apsūdzēto.
— Mans vārds ir Edmons Dantess, — teica jauneklis mierīgā un skaļā balsi. — Esmu leitnants uz kuģa „Faraons", kurš pieder MorElim un dēliem.
— Cik jums ir gadu?
— Deviņpadsmit, — atbildēja Dantess.
— Ko jūs darījāt, kad jūs apcietināja?
— Es svinēju savu saderināšanos, — atteica jauneklis drusciņ drebošā balsī.
— Jūs bijāt savās derībās? — jautāja prokurors, negribot notrīsēdams.
— Ja, es gribu precēt kādu meiteni, kuru mīlu jau trīs gadus.
Vilfors, kaut gan parasti neizrādīja kaislības, tomēr bija pārsteigts no
šīs nejaušās stāvokļa vienlīdzības, un Dantesa trīsošā balss aizkustināja
viņa dvēseles dziļumā kādu aizmirstu maigāku stīgu: viņš pats tāpat priecājās, bija laimīgs, un viņa laimība tika pārtraukta tikai tādēļ vien, lai viņš iznīcinātu citu cilvēku laimi, kuri, tāpat kā viņš, jau skāra šo laimi.
„Šādi filozofiski prātojumi," Vilfors nodomāja pie sevis, „atstās lielu efektu Senmerāna salonos, kad es uzstāšos kā stāstītājs." Un viņš gara acīm jau lasīja kopā skanošos teikumus, no kādiem runātāji mēdz sakopot savas lielās runas, kuras tad top pieņemtas par īstu daiļrunību.
Kad Vilfors savu iedomāto runu salonā bija pabeidzis, viņš atkal pievērsās Dantesam.
— Turpiniet! — viņš teica.
— Ko jūs gribat, lai es turpinu?
— Vai jūs bijāt laupītāja Napoleona karadienestā?
— Es tikai tad iestājos par matrozi, kad Napoleons bija gāzts.
— Stāsta, ka jūsu politiskie uzskati esot nepareizi, - teica Vilfors, kuram par to neviens nekā nebija sacījis; bet viņš. labprāt jautāja, tāpat kā cēla apsūdzības.
— Mani politiskie uzskati? Ak, man ar kaunu jāatzīstas, ka man tādu nemaz nav. Esmu tikai deviņpadsmit gadus vecs, nekā nezinu, nekā nenozīmēju, un, ja arī Moreļa kungs man dos apsolīto vietu, arī tad es nekā nenozīmēšu. Visi mani uzskati pastāv trijās jūtās: mīlestībā uz tēvu, cienībā pret Moreli, dievināšanā pret Mersedesi.
Lūkodamies Edmona atklātajā vaigā, Vilfors atcerējās Renē vārdus, lai žēlojot apsūdzēto. Viņš skaidri redzēja, ka ar katru Dantesa vārdu atklājas viņa nevainība. Šis jauneklis, gandrīz vēl bērns, vienkāršs, ar to sirsnīgo runas spēju, kuru nekad neatrod tie, kam nav skaidra sirds, pret visiem laipns, jo pilns laimes, kura pat ļaunus dara par labiem, — šis jauneklis pat uz prokuroru izlēja savas sirds maigumu. Viņa sirdī pat pret šo rupjo un bargo cilvēku necēlās citas jūtas kā vien laipnība un labsirdība.