„Nudien," nodomāja Vilfors pie sevis, „tas ir brangs zēns; man nenāksies grūti nopelnīt no Renē laipnu rokas spiedienu visu priekšā un bučiņu klusumā."
Šinī cerībā Vilfors pasmaidīja, un Dantess, kurš viņa sejas pantus novēroja, pasmaidīja līdzi.
— Mans kungs, — jautāja Vilfors laipnāk, — vai jums nav kādi ienaidnieki?
— Mans stāvoklis ir pārāk neievērojams, lai varētu sev gūt ienaidniekus, — atbildēja Dantess. - Es gan esmu drusku ātrs, bet cenšos aizvien būt taisnīgs, un mani divpadsmit matroži mani cienī kā vecāko brāli.
— Bet varbūt jums ir skauģi: jūs esat tik jauns un tiksit augstā kapteiņa vietā; jūs bez tam precat skaistuli, kas ari ir apskaužama laime.
— Varbūt jums ir taisnība. Jūs to labāk zināsit; bet, ja man ir skauģi manu draugu vidū, tad es labāk nevelētos to zināt, lai man nevajadzētu viņus ienīst.
— Jūs maldāties; aizvien pēc iespējas jāskatās skaidri sev apkārt. Jūs man tiešām liekaties tāds krietns, jauns cilvēks, ka es jūsu dēļ atkāpšos no tiesu paražas un parādīšu jums nodevības rakstu, uz kura pamata jūs apcietināja. Vai jūs pazīstat šo rokrakstu?
Dantess palūkojās pasniegtajā vēstulē, un viņa seja apmācās.
— Nē, es nepazīstu šo rokrakstu. Tas ir sagrozīts un tomēr diezgan brīvi rakstīts. Esmu ļoti laimīgs, ka man ir darīšana ar tādu cilvēku ~kā jūs, jo mans skauģis ir marts īstais ienaidnieks.
Dantesa acis pamirdzēja kā zibens. Vilfors redzēja visu sparību, kāda slēpās šinī klusībā.
— Tagad, — teica prokurors pielabinādamies, — atbildiet man atklāti, ne kā apsūdzētais tiesnesim, bet kā cilvēks cilvēkam, kurš jūt viņam līdzi: cik taisnības ir šajā anonīmajā denuncējumā?
Un Vilfors ar skaidri izrādītu riebumu nometa uz galda nodevības rakstu, kuru Dantess viņam patlaban atdeva.
— Viss un nekas; un, lūk šeit būs tā skaidrākā patiesība, par kuru es zvēru pie sava jūrnieka goda, savas mīlestības uz Mersedesi un sava tēva dzīvības!
— Runājiet! — skaļi teica Vilfors.
Tad viņš pie sevis klusībā piebilda:
— Ja Renē tagad mani varētu redzēt, viņa būtu mierā ar mani un mani nesauktu par rīkļurāvēju!
— Kapteinis Leklērs, kad bija izbraucis no Neapoles, piepeši saslima ar tīfu. Tā kā mums uz kuģa nebija ārsta un tā kā Leklērs nevēlējās nekur malā piestāt, steigdamies uz Elbas salu, tad viņa slimība palika tik draudīga, ka trešajā dienā, juzdams pienākam beidzamo stundiņu, viņš piesauca mani pie sevis.
„Mīļais Dantes," viņš teica, „zvēriet man, ka jūs izpildīsit to, ko es jums teikšu: runa ir par visaugstākajām interesēm."
„Es jums to zvēru, kaptein," es atbildēju.
„Kad pēc manas nāves kuģa vadība pāries jūsu rokās kā jau leitnantam, tad pieņemiet kapteiņa amatu un pienākumus, brauciet taisni uz Elbas salu, izkāpiet malā Portoferrajo ostā, apprasieties pēc lielā maršala un nododiet viņam šo vēstuli! Varbūt, ka jums dos citu vēstuli vai kādu uzdevumu; to tad jūs izpildiet, un viss gods pienāksies jums, kā tas būtu pienācies man, jo man bija jāveic šis uzdevums."
„Es to izdarīšu, kaptein," es atbildēju, „bct varbūt pie lielā maršala tikt nav nemaz tik viegli, kā jūs domājat?"
„Še jums gredzens, kurš jums pavērs ceļu un palīdzēs pārvarēt visus šķēršļus," teica kapteinis.
Pēc šiem vārdiem viņš man nodeva gredzenu.
Pēc divām stundām kapteinis sāka drudzī murgot un otrā dienā bija jau izlaidis garu.
— Un ko jūs pēc tam darījāt? — jautāja prokurors.
— Es darīju to, kas man bija jādara, ko manā vietā katrs būtu darījis, jo mirēja vēlējumi ir svēti; it īpaši jūrniekiem priekšnieka vēlējumi ir pavēles. Es piestājos pie Elbas, atstāju visus kuģa ļaudis kuģī, viens devos uz cietzemi un lūkoju uzmeklēt lielo maršalu, kas bija diezgan grūti izdarāms. Tikai tad, kad nosūtīju gredzenu, liku pieņēmis, pastāstīju par Leklēra nāvi un dabūju vēstuli, kura man bija personīgi jānodod Parīzē. Es apņēmos to izdarīt, tad drīz pienācu Marselā, kur steidzos apmeklēt savu līgavu Mersedesi. Moreļa kungs palīdzēja man drīzāk saņemt visas vajadzīgās laulības atļaujas, un es jau svinēju savu saderināšanos, lai brauktu uz Parīzi, kad piepeši liku apcietināts.
— Jā, jā, — teica Vilfors, — las viss var būt taisnība, un, ja jūs kaut kur esat vainīgs, tad vienīgi savas neapdomības dēļ. Atdodiet man to vēstuli, ko jums nodeva Elbas salā, un apsolieties ierasties šeit pēc pirmā aicinājuma, un tad jūs varēsit tūdaļ doties atpakaļ pie saviem draugiem.
— Tātad es esmu atkal svabads! — Edmons iesaucās prieka pārplūdumā.
— Jā, tikai atdodiet man to vēstuli!
— Tai vajag būt jūsu priekšā, jo tā tika man paņemta līdz ar citiem papīriem, un es dažus no tiem pazīstu tur jūsu priekšā.
Dantess jau paņēma cepuri un pacēlās, lai ielu.
— Pagaidiet! — teica prokurora palīgs. — Kam vēstule bija adresēta?
— Nuartjē kungam Kokerona ielā Parīzē.
Pērkona spēriens nebūtu Vilforu tā pārsteidzis un satriecis kā šie vārdi. Viņš atkrita atpakaļ krēslā, no kura bija piecēlies, lai paņemtu papīrus, kuri bija noņemti Dantesam. Tad viņš ar drebošām rokām sagrāba papīrus un, šķirstīdams tos, izņēma apzīmēto vēstuli, kurai uzmeta izbaiļu pilnu skatienu.
— Nuartjē kungam Kokerona ielā Nr. 13 — viņš čukstēja, arvien vairāk un vairāk nobālēdams.
— Jā, — teica Dantess, — vai jūs viņu pazīstat?
Nē, - aši atteica Vilfors, — uzticīgs karaļa kalps nav pa/īstams ar sazvērniekiem.
Tātad šeit ir darīšana ar sazvērestību? jautāja Dantess, kurš nu saka baidīties vairāk nekā agrāk. — Visādā ziņā es jau jums tiku teicis, ka man nebija pazīstams tās vēstules saturs, kuru es vedu.