— Jā, — atteica Vilfors dobjā balsī, — bet jūs zināt tās personas vardu, kurai vēstule bija adresēta.
— To man vajadzēja zināt, lai varētu to personīgi nodot adresātam.
— Un jūs nevienam nelikāt parādījis šo vēstuli? — jautāja Vilfors, lasīdams un līdz ar tālāku lasīšanu vēl vairāk uztraukdamies.
<- Nevienam nerādīju, goda vārds!
— Neviens nezina, ka jums ir vēstule no Elbas salas Nuartjē kungam? Neviens to nezina, vienīgi tas, kas man to nodeva.
Tas ir par daudz, tas ir par daudz! — čukstēja Vilfors.
Prokurora palīga vaigs kļuva arvien drūmāks un drūmāks, jo tuvāk viņš nāca vēstules beigām. Viņa bālas lūpas, drebošas rokas, degošās acis lika Dantesam baidīties no visļaunākā.
Vēstuli izlasījis, Vilfors nolaida galvu rokās un tādā stāvokli palika kādu minūti.
— Mans Dievs, kas tad ir nolicis? — Dantess bailīgi jautāja.
Vilfors nekā neatbildēja, bet pēc kādām minūtēm pacēla savu bālo,
uztraukto vaigu un vēlreiz pārlasīja vēstuli.
— Un jus sakal, ka nezināt šis vēstules saturu? — viņš jautāja.
— Es jums dodu godavārdu, ka nezinu. Bet kas ar jums ir nolicis? Jūs jūtaties nevesels? Vai negribai, es pazvanīšu vai pasaukšu ļaudis?
Nē, nē, — teica Vilfors, aši pieceldamies, — nekustieties, nerunājiet ne vārda: šeit pavēles dodu es, nevis jūs!
— Mans kungs, — teica Dantess apvainots, — es gribēju pasaukt, lai jums sniedz palīdzību.
— Man nekādas palīdzība nav vajadzīga; rūpējaties pats par sevi un atbildiet uz jautājumiem!
Dantess gaidīja jautājumus, bet velti. Vilfors bija atgāzies krēslā, braucīja karsto, nosvīdušo pieri ar roku un sāka trešo reizi lasīt vēstuli, ne vārda neteikdams.
— A, ja viņš zina šīs vēstules saturu, — murmināja pie sevis Vilfors, — un ja kādreiz dabūs zināt, ka Nuartjē ir de Vilfora tēvs, tad es esmu pazudis cilvēks! Uz mūžu pazudis!
Un viņš palaikam palūkojās uz Ednionu, il kā viņa skatiens spētu caururbties tam neredzamajam šķērslim, kurš aizslēdz sirdī noslēpumus, ko mute neizsaka.
— A, nešaubīsimies ilgāk! — viņš beigās izsaucās.
— Bet, Dieva dēļ! — iekliedzās nelaimīgais jauneklis. — Ja jūs par mani šaubāties, ja mani turat aizdomās, — tad izjautājiet jel mani, esmu gatavs atbildēt!
Vilfors visiem spēkiem pūlējās pārvarēt uztraukumu un teica balsī, kurai vajadzēja būt stingrai:
— Mans kungs, ļoti svarīgas aizdomas rodas pēc nopratināšanas, un tāpēc man nav varas, kā es domāju, jūs tūdaļ palaist brīvā; pirms atlaistu jūs, man vajag aprunāties ar pašu prokuroru. Bet jūs redzat, cik ļoti es rūpējos par jums.
— Ak, es to redzu, — iesaucās Dantess, — un pateicos jums, jo jūs bijāt man vairāk draugs nekā soģis!
— Nu, es jūs vēl kādu laiku atstāšu cietumā. Galvenais pierādījums pret jums ir šī vēstule, un jūs redzat, še…
Vilfors piegāja pie krāsns, iemeta vēstuli ugunī un nogaidīja, kamēr tā bija pārvērtusies pelnos.
— Jūs redzat: es iznīcinu šo pierādījumu.
— A! — iesaucās Dantess. — Jūs esat vairāk nekā taisnīgs, jūs esat labsirdīgs.
— Nu, uzklausiet, — teica Vilfors, — pēc šāda darba jūs saprotat, ka varat man uzticēties visās lietās.
— A, pavēliet tikai, es izpildīšu visas jūsu pavēles!
— Nē, — teica Vilfors, pienākdams tuvāk Dantesam, — es negribu jums dot pevēles, bet tikai padomu.
— Sakiet vien, es to izpildīšu kā pavēli.
— Es jūs paturēšu šeit līdz vakaram. Vakarā kāds cits jūs nopratinās: sakiet viņam visu, ko man sacījāt, tikai par vēstuli nesakiet ne vārda!
— To es jums apsolu.
Tagad Vilfors lūdzās un apsūdzētais viņu mierināja.
— Jūs saprotat, — Vilfors sacīja, lūkodamies uz pelnos sadegušo papīru, — jūs un es — mēs vien zinām, ka tāds raksts ir bijis. Tas mums vairs neliks priekšā likts. Atsakieties droši no tā, un jūs būsit glābts.
— Es atsacīšos, esiet mierīgs!
— Labi, labi, — atteica Vilfors, sniegdamies pēc galda zvaniņa. Tad, uz mirkli apstādamies, viņš teica:
— Jums bija tikai šī viena vēstule?
— Šī viena.
— Apzvēriet!
Dantess izstiepa roku.
— Es zvēru, — viņš teica.
Tad Vilfors piezvanīja.
Ienāca policijas komisārs.
Vilfors piegāja tam klāt un iečukstēja dažus vārdus ausī. Komisārs atbildēja, tikai ar galvu pamezdams.
— Ejiet viņam līdzi! — Vilfors teica Dantesam.
Dantess paklanījās, pēdējo reizi patecicīgi palūkojās uz Vilforu un izgāja.
Tiklīdz durvis aizvērās aiz Dantesa un policijas komisāra, Vilfora spēki sabruka un viņš atkrita krēslā gandrīz vai pilnīgā ģībonī.
Pēc kāda brīža viņš sāka atjēgties.
— Ak, mans Dievs, — viņš čukstēja, — kā laime un dzīvība karājas mata galā!.. Ja pats prokurors šodien būtu bijis Marselā, ja manā vielā būtu saukts apgabala tiesnesis, tad es būlu pazudis cilvēks! Šī nolādētā vēstule būtu mani nogrūdusi bezdibenī! Ak, mans tēvs, vai jūs man mūžīgi būsit par šķērsli ceļā uz laimi šinī pasaulē, vai man mūžam būs jākaro prel jūsu dumpīgo pagātni?
Bet piepeši it kā kāda negaidīta gaisma uzliesmoja viņa garā un atspoguļojās viņa sejā. Cieši sakniebtajās lūpās parādijās smaids, viņa nemierīgais skatiens kļuva stingrs un it kā apstājās pie vienas domas.
— Jā, tā ir, — viņš teica, — šī vēstule, kura mani tik likko neiegāza postā, varbūt kļūs par manas laimes nodibinātāju. Nu, Vilfor, pie darba!
Un, pārliecinājies, ka apsūdzētā Dantesa vairs nav priekšistabā, karaliskā prokurora palīgs izgāja laukā un steidzīgiem soļiem devās uz savas līgavas namu.
VII