Ifas pils
Priekšistabā policijas komisārs pamāja diviem žandarmiem, kuri nostājās Dantesam abās pusēs — viens pa labi, otrs pa kreisi. Tika atvērtas durvis, pa kurām karaliskā prokurora dzīvoklis bija savienots ar krimināltiesas namu, un žandarmi apcietināto ilgāku laiku veda pa drūmiem gaiteņiem, kuri caurgājējiem ari tad liek drebēt, kad viņiem nav iemesla drebēšanai.
Tāpat kā prokurora dzīvoklis bija savienots ar krimināltiesas namu, tas bija atkal savienots ar cietumu, drūmu ēku liesas nama tuvumā.
Kad viņi bija līču ločus izstaigājuši pa gaiteņiem, Dantess ieraudzīja, ka viņa priekšā atver durvis ar dzelzs bultām. Policijas komisārs trīs reizes pieklauvēja ar dzelzs āmuriņu, trīs reizes klauvējieni sāpīgi atskanēja Dantesa sirdī, tad durvis atsprāga vaļā un žandarmi pabīdīja apcietināto, kurš vēl stāvēja šaubīdamies. Dantess pārkāpa pār augsto slieksni, un durvis ar troksni aizkrita aiz viņa. Viņš šeit ieelpoja neparastu, smagu un mitru gaisu — viņš bija cietumā.
Viņš bija ievests diezgan tīrā istabiņā, tikai ar bultām un dzelzs skār- diņiem logu priekšā. Viņš pārāk neizbijās, jo viņa sirdī vēl atskanēja prokurora palīga līdzjūtības pilnie vārdi, kuri viņam deva jaukākās cerības.
Bija jau pulkstenis četri, kad Dantesu ieveda cietumā. Notikums norisinājās 1. martā, tātad apcietinātais drīz vien palika tumsā.
Tagad redzes spējas vietā bija jāpaļaujas uz dzirdi, un viņš uztraukts sekoja vismazākajam troksnim un ik reizi domāja, ka nu nāk viņu atsvabināt. Viņš pat uzlēca kājās un devās uz durvju pusi, bet troksnis drīz vien apklusa vai nogriezās uz citu pusi, un Dantess atkrita atpakaļ.
Beigās ap pulksten desmitiem vakarā, kad Dantess jau sāka zaudēt cerību, no jauna atskanēja troksnis, kas, kā likās, tuvojās viņa istabiņai: tiešām, gaitenī dzirdējās soļi un apstājās viņa durvju priekšā. Atslēga no- žvadzēja un apgriezās, eņģes nočīkstēja, un smagās ozola durvis atvērās, ielaizdamas viņa kamerā apžilbinošu lāpu gaismu.
Lāpu gaismā Dantess ieraudzīja mirdzam zobenus un šautenes.
Dantess pagāja uz priekšu un palika nekustīgi stāvam, redzēdams, ka divu žandarmu vietā tagad ir četri.
— Jūs atnācāt pēc manis? — viņš beidzot jautāja.
— Jā, — atbildēja kāds no žandarmiem.
— No prokurora palīga?
— Es domāju gan.
— Labi, — atteica Dantess, — esmu gatavs iet jums līdzi.
Jauneklis bija pārliecināts, ka pēc viņa ir sūtījis Vilfors, un tas atņēma
viņam visas baiļu jūtas: mierīgs, drošiem soļiem viņš pats stājās pavadoņu konvojiem vidū.
Laukā viņus gaidīja kariete; uz bukas sēdēja kučieris, viņam blakus — kāds zaldāts.
— Vai tad šī kariete ir domāta man? — izbrīnījies jautāja Dantess.
— Jums, — atkal atbildēja kāds žandarms. — Sēdieties iekšā!
Dantess gribēja vēl kaut ko piebilst, bet karietes durvis atvērās un viņš juta, ka viņu pagrūž. Viņš nedz spēja, nedz domāja pretoties, un pēc minūtes jau sēdēja karietē starp diviem žandarmiem, kamēr divi pārējie apsēdās viņam priekšā. Smagā kariete sāka kustēties ar savādu troksni.
Apcietinātais palūkojās uz karietes durvīm: viņš tikai bija pārmainījis cietumu; bet šis cietums kustējās uz priekšu pretī nezināmam mērķim. Caur karietes režģotajiem lodziņiem viņš pazina dažas ielas, viņi brauca uz ostmalu.
Kariete apstājās, kareivis nokāpa zemē un tuvojās kara sardzei Kon- sinā, kuras priekšā viņi bija piebraukuši. Iznāca divpadsmit zaldāti un nostājās vidū.
Dantess lāpu gaismā ieraudzīja spīdam bajonetes.
Pavadonis kareivis atvēra karietes durvis, kuras bija ar atslēgu aizslēgtas, un nu Dantess, izkāpjot no karietes, atradās starp divām rindām zaldātu, kuri viņam bija atstājuši ceļu.
Divi žandarmi, kuri bija sēdējuši Dantesam priekšā, bija izkāpuši pirmie, tiem sekoja Dantess un atkal divi žandarmi. Viņi gāja uz laivu ostmalā, kur kāds matrozis viņus jau gaidīja. Kareivji lūkojās uz Dantesu ar muļķīgu ziņkārību.
Vienā minūtē Dantess jau sēdēja laivā starp četriem žandarmiem, kamēr pavadoņi kareivji nosēdās aiz viņiem. Četri airētāji laivu ātri ira uz priekšu, un driz bija sasniegts Pilons. No laivas atskanēja sauciens, un ķēde, kura noslēdz ostu, tika nolaista. Dantess tagad atradās tā sauktajā Friulā, kas ir ārpus īstās ostas.
Cietumnieka pirmās jūtas, kad viņš nāca brīvā gaisā, bija prieka jūtas. Brīvs gaiss — tā jau ir gandrīz vai brīvība. Viņš dziļi ieelpoja šo svaigo vēsmu, kura sev līdzi nesa nakts un jūras vēsmu. Bet drīz vien viņu pārņēma skumjas, un viņš nopūtās, kad viņi brauca garām „Rezervas" viesnīcai, kur viņš bija tik laimīgs bijis vēl līdz pašai viņa apcietināšanai un no kurienes pa atvērtajiem, gaiši apgaismotajiem logiem plūda jautras balles skaņas.
Laiva peldēja arvien tālāk. Tā pabrauca garām Miroņa galvai pretim Fora līcim, tad apbrauca apkārt ap bateriju, kas Dantesam likās gluži nesaprotami.
— Kurp tad jūs mani vedat? - viņš beidzot jautāja kādam žandarmam.
— Tūdaļ uzzināsit.
— Bet tagad…
— Mums ir aizliegts dot jums jebkādus paskaidrojumus, — teica žandarms.
Dantess bija pa pusei kareivis: izjautāt apakšniekus, kuriem ir aizliegts atbildēt, viņam likās neprātīgi. Tāpēc viņš cieta klusu.
Visdīvainākās domas viņam tagad šāvās prātā, jo šādā laiviņā tālu projām ai/braukt nebija iespējams un tuvuma viņš arī neredzēja nevienu kuģi, bet viņš domāja, ka viņu kaut kur izcels malā un teiks, lai nu viņš iet, kur grib. Viņš jau nebija saistīts, nebija pat mazākā mēģinājuma viņam uzlikt kaut kādas važas. Tas viss viņam likās kā laba zīme, bet tam jau prokurora palīgs, kurš ar viņu bija apgājies tik varen laipni, bija taču teicis, ka viņam nekas ļauns nenotikšot, ja vien neizrunāšot vārdu „Nu- artjē". Vai tad prokurora palīgs nebija viņa acu priekšā iznīcinājis vēstuli, vienīgo pierādījumu pret viņu?