— Vai jūs jau zināt par nelaimi, cienījamais Moreļa kungs? — vaicāja Danglārs.
— Jā, jā, nabaga kapteinis Leklērs! Viņš bija godavīrs!
— Un krietns jūrnieks, kurš vecs kļuvis starp debesīm un ūdeni, kāds tieši ir vajadzīgs, lai sargātu tik svarīgas un lielas firmas intereses, kāda ir Moreļa un dēla firma, — atteica Danglārs.
— Bet, — sacīja Morelis, ar acīm sekodams Dantesam, kurš meklēja pēc labas piestājamās vietas ostā, — bet man liekas, ka nav vajadzīgs būt tik vecam jūrniekam, kā jūs sakāt, Danglār, lai zinātu savu amatu, un, lūk, tur mūsu draugs Edmons izpilda savus pienākumus kā cilvēks, kuram nav jāprasa padoms citiem.
— Jā, — teica Danglārs, pamezdams naida pilnu skatienu uz Dantesa pusi, — viņš ir gan jauns un nešaubās par savām spējām. Tiklīdz nomira kapteinis, viņš tūdaļ sagrāba kuģa vadību savās rokās, ne ar vienu neaprunādamies, un aizkavējās divas dienas Elbas salā, nebraukdams taisni šurp.
— Kuģa komandēšana, — teica Morelis, — bija viņa pienākums, jo viņš ir otrais kapteinis; bet kavēšanās uz Elbas salas ir kļūda, ja vien nebija jālabo kuģis.
— Kuģis ir tikpat vesels kā es. Viņam tikai gribējās pabūt uz cietzemes, tas ir viss iemesls.
— Dantes, — sauca Morelis, — panāciet šurp!
— Atvainojiet, — atbildēja Dantess, — pēc minūtes es atnākšu, — un viņš turpināja rīkot kuģa ļaudis.
— Jūs redzat, — teica Danglārs, — viņš jau pilnīgi jūtas kā kapteinis.
— Tiešām, viņš arī ir kapteinis.
— Jā, pateicoties jūsu un jūsu kompanjona parakstam.
— Kāpēc tad viņu arī neatstāt tanī vietā? Viņš ir jauns, bet pietiekami labs lietpratējs.
Danglāra seja apmācās.
— Atvainojiet, — teica Edmons, — tagad kuģis ir izmetis enkuru un es esmu gatavs jums pakalpot. Jūs mani saucāt?
— Es gribēju jautāt, — kāpēc jūs apstājāties Elbas salā?
— Lai izpildītu kapteiņa Leklēra pavēli, kurš pirms nāves nodeva man paketi, kas jānodod maršalam Bertrānam.
— Vai jūs, Edmon, viņu redzējāt?
— Ko?
— Maršalu.
— Redzēju.
Morelis palūkojās apkārt un paveda Dantesu nomaļus, kamēr Danglārs atkāpās.
— Vai ķeizars ir vesels? — Morelis jautāja ar manāmu interesi.
— Vesels, cik varēju noskārst.
— Tātad jūs viņu arī redzējāt?
— Viņš ienāca pie maršala, kad es tur biju.
— Tad jūs ar viņu runājāt? Ko viņš jums teica?
— Viņš izjautāja mani par kuģi, kad mēs došoties uz Marseļu, par ceļu, par kravu. Es domāju, ja kuģis būtu bijis bez kravas un es kuģa saimnieks, viņš būtu to no manis atpircis. Kad es atbildēju, ka esmu tikai leitnants un kuģis pieder Moreļa kungam, viņš teica: „A, es pazīstu More- ļu namu; tie ir kuģu īpašnieki no dzimtas dzimtā; kāds Morelis kalpoja ar mani vienā pulkā, kad mans garnizons stāvēja Valensijā."
— Tā ir taisnība! — iesaucās kuģa īpašnieks. — Tas ir Polikars Morelis, mans tēvocis, kurš tika par kapteini. Dantes, pasakiet manam tēvocim, ka ķeizars viņu piemin, un vecais gremza no prieka raudās kā bērns. Jūs ļoti labi darījāt, ka izpildījāt Leklēra pavēli un apstājāties Elbas salā, kaut gan jums varētu kaitēt, ja dabūtu zināt, ka jūs nodevāt paketi maršalam Bertrāmam un runājāt ar ķeizaru.
— Es jau nezināju, kas bija paketē, — atteica Dantess. — Bet tur, lūk, nāk muitas un karantēnas ierēdņi, atvainojiet!..
— Ejiet, ejiet, mīļais Dantes!
Kad Dantess aizgāja, Danglārs atkal tuvojās Morelim.
— Dantess ir pēc Leklēra pavēles piestājies pie Elbas, — teica Morelis.
— Jo labāk; nav jau patīkami redzēt biedru, kurš neizpildījis savu pienākumu. Bet jūs minējāt Leklēru — vai Dantess nodeva jums no viņa vēstuli?
— Nē. Vai tad viņam ir man domāta vēstule?
— Es domāju, ka Leklērs Dantesam bez paketes deva vēl vēstuli, — atbildēja Danglārs.
— Par kādu paketi jūs runājat?
— Par to, kuru Dantess nodeva Portoferrajo.
— Kā jūs zināt, ka viņam bija jānodod pakete Portoferrajo?
Danglārs nosarka.
— Es gāju gar kajītes durvīm, — viņš teica, — un redzēju, ka Leklērs Dantesam nodeva paketi un vēstuli. Bet, lūdzu, nesakiet par to nekā Dantesam!
Te arī atnāca Dantess atpakaļ, un Danglārs aizgāja.
— Nu, mīļais Dantes, jūs esat jau brīvs. Darīšanas aši pabeidzāt? — jautāja Morelis.
— Jā, es nodevu muitas ierēdņiem mūsu preču sarakstu un aizsūtīju kuģa papīrus ar kādu cilvēku līdzi ostas priekšniekam.
— Tagad jums šeit vairs nav ko darīt?
— Nē, viss kārtībā, — Dantess atbildēja, palūkodamies visapkārt.
— Tātad jūs varat ar mums nākt pusdienās? — aicināja Morelis.
— Lūdzu laipni atvainot; man vispirms jāapmeklē tēvs. Tomēr es jums esmu ļoti pateicīgs par godu, ko jūs man parādat.
— Taisnība, taisnība, mīļais Edmon. Es zinu, ka jūs esat labs dēls.
— Un… Vai viņš ir vesels — mans tēvs? — kaunīgi jautāja Dantess.
— Es domāju gan, kaut gan neesmu viņu redzējis.
— Jā, viņš pastāvīgi sēž savā istabā.
— Tas vismaz pierāda, ka viņam, jums promesot, nekā netrūka.
— Mans tēvs ir lepns, un, kaut arī viņam nekā nebūtu, viņš, izņemot Dievu, nekad un nevienam neko nelūgtu.
— Nu, pēc šā pirmā apciemojuma mēs ceram jūs vēl redzēt.
— Vēlreiz atvainojiet, bet man vēl priekšā kāds cits apciemojums, kurš manai sirdij nav mazāk dārgs.
— Ak, pareizi! Es aizmirsu, ka šeit Katalānās atrodas vēl kāda būtne, kas jūs gaida tikpat nepacietīgi kā jūsu tēvs.
Dantess pasmaidīja.
— Un es, — sacīja kuģa īpašnieks, — vairs nebūt nebrīnos, ka viņa trīs reizes bija apprasīties par „Faraonu". Jums, Edmon, patiesi ir daiļa mīļākā!
— Tā nav mana mīļākā, — nopietni sacīja jaunais jūrnieks, — tā ir mana saderinātā.