Tātad viņš gaidīja, klusuciezdams un domīgi mēģinādams ar savu jūrnieka skatienu iespiesties tumsā.
Laiva atstāja aiz sevis Rotonno salu, kur dega bāka, un, gar krastu braucot, sasniedza Katalānu līci. Šeit cietumnieka skatieni lūkojās ar divkārtēju cītību: šeit bija Mersedese, un ar katru minūti viņam likās, ka viņš redz kādu nenoteiktu sievietes tēlu krastmalā. •
Tikai viena uguntiņa bija redzama Katalānās. Tuvāk novērodams to vietu, kur dega uguntiņa, Dantess noprata, ka tā spīdēja no Mersedeses lodziņa. Mersedese viena pati visā ciemā vēl negulēja. Ja jauneklis būtu skaļi saucis, viņa varbūt būtu to sadzirdējusi.
Vajadzīga kaunība atturēja Dantesu. Ko šie ļaudis, kas uz viņu lūkojās, būtu sacījuši, ja viņš būtu kliedzis kā ārprātīgais?
Viņš turpināja savu drūmo klusēšanu, acis pavērsis uguntiņai. Tikmēr laiva peldēja tālāk, bet jauneklis vairs nedomāja par to, viņš domāja par Mersedesi.
Kāds pakalniņš piepeši aizstājās priekšā uguntiņai. Dantess pagriezās un ievēroja, ka nu laivu dzen vējš.
Dantess nevarēja vairs ilgāk paciest. Apspiezdams savu riebumu, viņš satvēra žandarmu aiz rokas un jautāja:
— Kurp jūs mani vedat? Sakiet man jel to, un, jūrnieka godavārds, es padošos savam liktenim!
Žandarms pakasīja aiz auss un palūkojās apkārt, kas varētu nozīmēt tik daudz kā: „Nu jau gan varētu pateikt."
— Jūs esat jūrnieks un marselietis, — atbildēja žandarms, — un jūs jautājat, kurp mēs braucam?
— Jā, jo es tiešām nezinuj kurp mēs braucam.
— Vai nevarat atminēt?
— Nebūt ne.
— Tas taču nav iespējams.
— Es zvēru pie visa, kas man svēts, ka nezinu. Sakiet jel man aiz līdzcietības!
— Bet sargs?
— Sargs jums neaizliegs man to teikt, jo es to tā kā tā dabūšu zināt pēc desmit minūtēm, pēc pusstundas. Jūs mani tikai atpestīsit no liekām šaubām.
— Vai tad jums ir aizsietas acis, vai jūs nekad neesat bijis ārpus Marseļas ostas, ka nevarat pats atminēt?
— Nē jel.
— Nu tad palūkojieties sev apkārt!
Dantess pacēlās un paskatījās, dabiski, uz to pusi, kurp brauca laiva; ne visai tālu savā priekšā viņš ieraudzīja melnu, kailu klintu, uz kuras pacēlās drūmā Ifas pils.
Šis dīvainais veidols, šis cietums, kuram apkārt valda tik dziļas šausmas, šis cietoksnis, kurš trīssimt gadus Marseļu apēno ar savu drūmo pagātni, piepeši pacēlās Dantesa priekšā, kurš par to vismazāk bija domājis, un atstāja uz viņu tādu iespaidu, kā ešafots uz notiesājamiem, kas tiek vesti izpildīt nāvessodu.
— Ak, mans Dievs! — jauneklis iesaucās. — Tā jau ir Ifas pils! Ko tad mēs tur darīsim?
Žandarms pasmējās.
— Bet tur jau ved tikai tos, kas cietumā ieslogāmi! — turpināja Dantess. — Ifas pils taču ir valsts cietums, kurš nolemts tikai svarīgiem politiskajiem noziedzniekiem! Es taču neesmu izdarījis nekādu noziegumu. Vai tad ir kādi tiesneši vai citi ierēdņi Ifā?
— Es domāju, ka tur ir tikai cietuma priekšnieks, uzraugi, kareivji un stipras sienas. Ko nu jūs esat tik izbrīnījies, mīļais draugs?!
Dantess spēcīgi saspieda žandarma roku.
— Vai tad jūs tiešām domājat, ka mani ved uz Ifas cietumu, lai tur ieslodzītu?
— Laikam gan tā, — teica žandarms, — bet visādā ziņā ir gluži lieki man tik stipri spiest roku.
— Bez jebkādas izmeklēšanas, bez tiesas?! — iesaucās jauneklis.
— Tiesas formalitātes taču ir izpildītas, izmeklēšana izdarīta.
— Bet Vilfors taču solījās mani palaist brīvībā!
— To es nezinu, ko Vilfors solījās, — teica žandarms, — bet zinu to, ka mēs braucam uz Ifu. Nu! Nu! Ko nu jūs darāt? Ē, biedri, turiet!
Zibens ātrumā Dantess piepeši bija piecēlies un gribēja lēkt jūrā; bet žandarms, kurš no piedzīvojumiem jau zināja tādus gadījumus, bija pasteidzies vēl ātrāk, un stipras rokas atrāva jaunekli atpakaļ.
Dantess atkrita laivā, rēkdams izmisuma dusmās.
— Labi, labi! — nu kliedza žandarms, eeli atspiedis pret Dantesa krūtīm. — Tad tā jūs turat jūrnieka godavārdu! Tici nu tādiem klusiem ļautiņiem!
Te ari laiva stipri sakustējās — tā bija uzskrējusi uz Ifas klints. Matroži aši izlēca, un laiva tika piestiprināta krastā.
Žandarmi, kuri nu turēja Dantesu aiz rokām un aiz apkakles, pacēla viņu, uznesa krastā un vilka pa kāpnēm augšā citadelē, kamēr pavadonis kareivis ar šauteni rokās gāja iepakaļ.
Dantess tagad neizrādīja veltīgu pretimturēšanos, viņam riebās šie ļaudis. Viņš bija kā apreibis, spēki viņu bija atstājuši, viņš tik tikko spēja vilkt kājas. Viņš redzēja kareivjus, kuri rindās stāvēja, viņš juta pakāpienus, kuri viņa kājām lika saliekties. Viņš vēroja, kā iegāja pa durvīm un durvis aizvērās aiz viņa, — bet visu viņš redzēja un vēroja it kā caur miglu, nekā viņš nespēja skaidri izšķirt. Viņš pat neredzēja jūru, šīs cietumnieku nebeidzamās skumjas, kuri lūkojās tālumā sava bezspēka briesmīgajā apziņā.
Brīžiem viņš lūkoja saņemt spēkus. Viņš paskatījās apkārt. Viņš atradās četrstūrainā pagalmā starp četrām augstām sienām. Bija dzirdami sargu lēnie soļi, un katru reizi, kad viņi pagāja garām diviem vai trim gaismas stariem, kuri nāca no lodziņiem pils sienā, varēja redzēt, kā spīguļo viņu durkļi.
Šeit visi uzgaidīja kādas desmit minūtes. Žandarmi, kuri bija pārliecināti, ka nu Dantess nemēģinās bēgt, palaida viņa rokas vaļā. Kā likās, viņi gaidīja kādu pavēli; šī pavēle drīz atskanēja.
— Kur cietumnieks? — jautāja kāda balss.