— Šeit viņš ir, — atbildēja žandarmi.
— Lai viņš nāk man līdzi! Es viņu novedīšu viņa kamerā.
— Ejiet! — teica žandarmi, pagrūzdami Dantesu.
Cietumnieks sekoja savam pavadonim, kurš viņu veda uz kādu kameru, gandrīz vai apakšzemes telpu, kuras sienas, kailas un mitras, likās nosla- cītas ar asarām. Lampiņa, kuras dakts tumši dega smirdošos taukos, vāji apgaismoja šā briesmīgā dzīvokļa sienas un pavadoni nodriskātā apģērbā — kādu zemāku cietuma uzraugu.
— Tā būs jūsu kamera šai naktij, — viņš teica, — ir jau vēls, un cietuma priekšnieks guļ. Rīt, kad viņš uzcelsies un izlasīs papīrus, viņš varbūt pārmainīs kameru. Līdz tam šeit jums būs maize, ūdens krūzē, salmi ir tur kaktā. Ardievu!
Un pirms Dantess vēl bija atvēris muti, lai atbildētu, pirms viņš bija ievērojis, kur sargs noliek maizi un ūdens krūzi, kur atrodas salmi guļai, — sargs bija jau paņēmis lampiņu un, durvis aizvērdams, atņēmis viņam
(irāfs Montc-Kristo
pēdējo gaismiņu, pie kuras viņš bija spējis lik tikko i/šķirt sava cietuma mitrās sienas.
Tagad viņš palika viens pats tumsā un klusumā, kura bija tikpat mēma un drūma kā velve, kas ar ledainu aukstumu dvesa viņam karstajā pierē.
Kad pirmie dienas stari drusciņ apgaismoja šo pagrabu, atnāca uzraugs ar pavēli atstāt cietumnieku tur, kur viņš atradās. Dantess nepakustējās no vietas. Kāda dzelžaina roka, likās, bija viņu piekalusi tanī vietā, kur viņš bija vakar apstājies. Viņa dzijās acis slēpās aiz plakstiņiem, kuri bija uztūkuši no asarām. Viņš stīvi lūkojās zemē.
Visu nakti viņš bija pavadījis stāvus, bez miega.
Uzraugs tuvojās viņam, apgāja viņam apkārt, bet Dantess, kā likās, viņu neredzēja.
Viņš uzsita Dantesam uz pleca: tas nodrebēja un pagrieza galvu.
— Vai tad jūs negulējāt? — jautāja uzraugs.
— Nezinu, — atbildēja Dantess.
Cietuma uzraugs brīnīdamies palūkojās uz viņu.
— Vai jūs negribat ēst? — jautāja uzraugs.
— Nezinu, — atkal atteica cietumnieks.
— Vai jūs kaut ko nevēlaties?
— Es gribētu redzēt cietuma priekšnieku.
Uzraugs paraustīja plecus un izgāja.
Kad durvis aizdarījās, Dantesa krūtis il kā pārtrūka ilgās raudās. Asaras, kas viņu sildīja, lija kā strautiņi. Viņš nokrita zemē uz vaiga. Atmiņā viņš aplūkoja visu savu dzīvi un jautāja sev, kādu noziegumu viņš gan spējis pastrādāt savā tik īsajā mūžā, ka izpelnījies lādu briesmīgu sodu.
Pagāja diena. Dantess bija tikai spējis apēst dažus kumosus maizes un izdzert kādu lāsi ūdens. Viņš vai nu sēdēja, nogrimis savās domās, vai staigāja pa savu cietumu kā noķerts maža zvērs pa savu krātiņu.
Vienas domas viņu sevišķi mocīja, ka viņš, braukdams šurp un nezinādams, kurp viņu ved, bija izturējies tik mierīgi: viņš taču būtu varējis mesties jūrā, un kā labs peldētājs un nirējs — viņš bija pats slavenakais peldētājs Marselā — būtu zem ūdens spējis izbēgt no saviem sargiem. Viņš tad būtu licis līdz krastam, būtu kaut kur paslēpies, nogaidījis kādu itāliešu vai katalāniešu kuģi un aizbraucis uz Itāliju vai Spāniju, no kurienes būtu rakstījis Mersedesei, lai tā atbrauc pie viņa. Par savu iztikšanu viņš nebūt nerūpējās: viņš zināja, ka krietni jūrnieki visur ir atrodami; viņš prata runāt itāliski un spāniski; viņš būtu brīvs un laimīgi dzīvojis ar Mersedesi un savu tēvu, kurš arī būtu pie viņa atnācis. Bet lagad viņš ir cietumnieks, ieslodzīts šinī cietumā, no kura nav iespējams izbēgt; ne par tēvu, ne par Mersedesi viņš nekā nezina, un tas viss noticis tikai tāpēc
vien, ka viņš ticējis šim Vilforam, šim. prokuroram; kā viņš bija izdarījis lādu ārprālibu? Trakās dusmās Dantess tagad valstījās pa salmiem.
Otrā dienā ap lo pašu laiku atkal atnāea uzraugs.
— Nu, — viņš jautāja Dantesam, — vai jūs šodien esat prātīgāks nekā vakar?
Dantess nekā neatbildēja.
— Saņemieties jel mazliet! — turpināja uzraugs. — Vai jūs nevēlaties kaut ko tādu, kas no manis ir atkarīgs?
— Es gribu runāt ar cietuma priekšnieku.
— Ak. — teica uzraugs nepacietīgi, — cs jau jums sacīju, ka tas nav iespējams.
— Kāpēc nav iespējams?
— Tāpēc, ka pēc cietuma noteikumiem nav atļauts cietumniekiem to prasīt.
— Kas tad šeit ir atļauts? — vaicāja Dantess.
— Atļauts ir par naudu dabūt labāku ēdienu, pastaigas un reizēm arī saņemt gramalas.
— Es negribu neko citu, es tikai gribu redzēl cieluma priekšnieku.
— Ja jūs man prasīsit aizvien vienu un lo pašu, — dusmīgi leica uzraugs, — es jums nenesīšu ēst.
— Nu, kas tad par lo, — teica Dantess, — ja jūs nenesīsit ēst, es nomiršu badā, vairāk nekā.
Dantesa vārdi bija atstājuši dziļu iespaidu uz cietuma uzraugu, kurš piepeši apdomāja, ka no katra cietumnieka viņam bija ik dienas gandrīz vai desmit sū ienākumu un ka Dantesa nāve nestu viņam iztrūkumu. Tāpēc uzraugs tūdaļ uzsāka runāt mīkstākā balsī:
— Paklausieties jel, tas nav iespējams, ko jūs vēlaties. Neprasiet vairāk pēc la, jo nav neviena piemēra, ka priekšnieks būtu iegājis cietumnieka istabā pēc viņa lūguma. Esiet tikai prātīgs, jums atļaus pastaigāties, un varbūt kādu reizi, kad priekšnieks ies garām, jūs varēsit viņu uzrunāt.
— Bet cik ilgi man tādā kārtā būtu jāgaida, — jautāja Dantess, — kamēr gadilos tāda iespējamība?
— A, — sacīja uzraugs, — varbūt mēnesis, trīs mēneši, pusgads, varbūt gads.
Nē, nē! - iesaucās Dantess.- Es gribu viņu redzēt tūdaļ.
— Ak, nenododieties neizpildāmam vēlējumam, vai arī jūs divās nedēļās kļūsit ārprātīgs, — teica uzraugs.
— A, vai jūs tā domājat? — vaicāja Dantess.