— Jā, kļūsit ārprātīgs. Arprātība aizvien tā sākas, mums šeil ir piemērs: tā baltais abats, kurš pirms jums uzturējās šinī kambarī, nepārtraukti piedāvāja valdībai veselu miljonu par savu atsvabināšanu un tad kļuva ārprātīgs.
— Vai jau sen viņš atstāja šo kameru?
— Ir pagājuši divi gadi.
— Un viņu palaida vaļā?
— Nē viņu pārveda uz nodaļu ārprātīgajiem.
— Klausieties, — Dantess teica, es neesmu abats un neesmu ārprātīgs; varbūt kļūšu ārprātīgs, bet par nelaimi tagad esmu pie pilna prāta: es jums kaut ko piedāvāšu.
— Ko tad?
— Es jums nesolīšu miljonu, jo nevaru tik daudz dot, bet došu simt dālderu, ja pirmo reizi, kad būsit Marselā, aiziesiet uz Katalānām un nodosit vēstuli kādai meitenei, Mersedesei, pat ne vēstuli, bet tikai divas rindiņas.
— Ja es nonestu šīs divas rindiņas un tiktu noķerts, tad es pazaudētu savu vietu, kura gadā ienes tūkstoš liru, nemaz neskaitot blakusienākumus un uzturu. Jūs redzat, ka man vajadzētu būt ļoti lielam muļķim, jo es gribētu pazaudēt tūkstoš liru, lai dabūtu trīs simtus vietā.
— Nu, — teica Dantess, — tad uzklausies un iegaumē labi, ko tev teikšu: ja tu liedzies aiznest vēstuli, tad es kādu reizi noslēpšos aiz durvīm un, kad tu ienāksi iekšā, sadragāšu tev galvu ar šo solu.
— Ko? Draudi?! — iesaucās uzraugs atkāpdamies. — Nu jūs tiešām kļūstat traks. Abats iesāka tāpat kā jūs, un pēc trim dienām jūs būsit tikpat tālu kā viņš. Par laimi, Ifas pilī ir nodaļa ārprātīgajiem.
Dantess paķēra solu un atvēzējās ar to.
— Labi, labi, — teica uzraugs, — tā kā jūs visādā ziņā to gribat, tad arī paziņošu priekšniekam.
— Ej vien! — teica Dantess, nolikdams solu un atsēzdamies uz tā ar nolaistu galvu un neskaidrām acīm, it kā tiešām būtu kļuvi ārprātīgs.
Uzraugs izgāja un pēc īsa brīža atnāca atpakaļ četru kareivju un kaprāļa pavadībā.
— Pēc priekšnieka pavēles, — viņš teica, — novediet cietumnieku vienu stāvu zemāk!
— Tātad uz nodaļu ārprātīgajiem? — jautāja kaprālis.
— Uz ārprātīgo nodaļu: trakos jāliek kopā ar trakajiem.
Četri kareivji satvēra Dantesu, kurš iekrita it kā ģībonī un bez pretošanās tika aizvests.
Viņi nokāpa piecpadsmit pakāpienus zemāk. Tur tika atvērtas durvis, pa kurām Dantesu iegrūda iekšā.
Durvis aizvērās. Rokas izstiepis, viņš gāja uz priekšu, līdz atdūrās pret sienu, tad atsēdās kaktā un palika nekustīgi sēžam.
Maz pamaz viņa acis sāka pierast pie tumsas un viņš sāka izšķirt priekšmetus.
Uzraugam bija bijusi taisnība: ļoti maz vairs trūka, lai Dantesu varētu uzskatīt par ārprātīgu.
VIII
Saderināšanas vakars
Karaliskā prokurora palīgs Vilfors vakarā pēc Dantesa nopratināšanas atgriezās atpakaļ savas līgavas namā un vēl atrada tur viesus.
Vakariņas bija paēstas, un viesi bija tikai aizgājuši citā istabā dzert kafiju.
Renē sagaidīja viņu ar nepacietību, arī viesi bija ziņkārīgi, un tāpēc prokurora palīgs tika saņemts ar vispārējiem saucieniem un sveicieniem.
— Nu, rīkles griezēj, valsts kārtības uzturētāj, rojālist Brut! — sauca viens viesis. — Ko nu jūs teiksit?
— Nu, vai mums draud jauna briesmu valdība? — vaicāja kāds cits.
— Vai no savas migas neuzbruka Korsikas velns? — prašņāja trešais.
— Marķīze, — teica Vilfors, tuvodamies savai nākamajai sievasmātei, — es nāku izlūgties no jums atvainošanu, ja man vajadzētu jūs uz laiku atstāt…
Un tad, pagriezies pret marķīzu, viņš piebilda:
— Marķīz, esiet tik laipns un atļaujiet man teikt jums dažus vārdus vienatnē!
— A, vai tad viss tiešām ir tik nopietni? — jautāja marķīze, vērodama prokurora palīga svarīgo seju.
— Tik nopietna, — ka man vajadzēs uz dažām dienām no jums atvadīties.
— Vai jūs kurp braucat, mans kungs? — jautāja Renē, nespēdama apslēpt savu uztraukumu par šo piepešo ziņu.
— Diemžēl jā — atbildēja Vilfors. — Tas ir vajadzīgs!
— Kurp tad jūs brauksit? - jautāja marķīze.
— Tas ir tiesas noslēpums, bet ja kādam no klātesošajiem kungiem ir kādi uzdevumi Parīzē, tad viens no maniem draugiem, kurš dodas turp, labprāt uzņemsies izpildīt šos uzdevumus.
Visi klātesošie paskatījās cits uz citu.
— Jūs lūdzāt mani uz sarunu vienatnē? — jautāja marķīzs.
— Jā, lūdzu, ieiesim jūsu kabinetā!
Marķīzs ar Vilforu izgāja.
— Nu, kas tad ir noticis? — jautāja marķīzs, kad viņi bija nonākuši kabinetā.
— Notikušas ļoti svarīgas lietas, kuras spiež mani tūdaļ doties uz Parīzi. Tagad, marķīza kungs, atvainojiet manu rupjo jautājumu: vai jums varbūt ir valsts papīri?
— Visa mana mantība ir noguldīta valsts vērtspapīros; gandrīz seši vai septiņi simti tūkstoši franku.
— Nu, marķīz, pārdodiet savus vērtspapīrus, pārdodiet tos tūlīt, vai arī jūs esat bankrotā.
— Bet kā tad lai es tos no Šejienes pārdodu?
— Jums ir kāds biržas aģents? Vai ne?
— Ir.
— Dodiet man vēstuli viņam, lai viņš tūdaļ pārdod, ne minūti nekavēdamies; var pat būt, ka es aizbraucu jau pārāk vēlu.
— Velns lai parauj! — iesaucās marķīzs. — Tad netērēsim arī laiku!
Un viņš piesēdās pie galda un uzrakstīja vēstuli savam biržas aģentam,
uzdodams viņam pārdot valsts rentes papīrus par jebkuru cenu.
— Tagad, — teica Vilfors, turēdams šo vēstuli rokā, — man vajadzīga vēl otra vēstule.
— Kam?
— Karalim, — teica Vilfors.
— Karalim?
— Jā.
— Bet es nevaru iedrošināties rakstīt viņa augstībai.