— Tāpēc lūdzu jūs izprasīt tādu vēstuli no de Zalvjē. Man ļoti, ļoti vajag, ka viņš man dotu vēstuli, ar kuras palīdzību es varētu iegūt brīvu pieeju pie karaļa, lai man nevajadzētu ar formalitātēm un aplinkiem izprasīt audiences, kas man varētu likt zaudēt dārgo laiku.
— Bet vai tad jums nav kanclera, ar kura starpniecību jūs katrā laikā varētu runāt ar karali?
— Zināms, ka tā; bet nav vajadzīgs, ka cits zinātu to jauno vēsti, kuru es vedu. Jūs saprotat? Kanclers visādā ziņā atbīdītu mani malā un atņemtu man visus nopelnus karaļa priekšā. Es juras teikšu tikai vienu: mana karjera ir nodrošināta, ja pirmais sasnied/u Tileriju pili, jo tad izdaru karalim tādu pakalpojumu, kādu viņš nekad navar aizmirst.
— Tad ejiet sagatavoties ceļojumam; pasaukšu de Zalvjē un likšu viņam uzrakstīt vēstuli, kura derētu jums par šķēršļu novērsēju.
— Labi, nekavējoties, jo pēc stundas ceturkšņa man jābūt jau karietē.
— Lieciet karietei gaidīt mana nama priekšā!
— Labi. Jūs, lūdzams, atvainosities manā vietā marķīzei, vai ne? Un jūsu meitai, kuru es tādā dienā atstāju ar dziļāko nožēlu.
— Jūs viņas atradīsit manā kabinetā un varēsit pats no viņām atvadīties.
— Simtu paldies! Parūpējieties arī, lai es saņemu savu vēstuli!
Marķīzs piezvanīja; ienāca sulainis.
— Pasakiet grāfam de Zalvjē, ka es viņu gaidu pie sevis!
— Tagad ejiet, Vilfor! — teica marķīzs prokurojra palīgam.
— Labi, tūdaļ atkal atnākšu.
Prokurora palīgs skriešus steidzās projām; bet pie durvīm viņš atcerējās, ka nu karaliskā prokurora palīgs, kurš tā skrien, var uztraukt visas pilsētas mieru. Tāpēc viņš apstājās un tālāk gāja saviem parastajiem soļiem.
Pie savām durvīm viņš ieraudzīja kādu baltu tēlu, kurš nekustīgs gaidīja viņu.
Tā bija skaistā kalalāniete, kura, nesaņemdama nekādu ziņu par Dantesu, bija pati atnākusi, lai uzzinātu, kāpēc viņas līgavainis ticis apcietināts.
Vilforam tuvāk pienākot, viņa atgāja nost no sienas, pie kuras bija stāvējusi, un aizšķērsoja viņam ceļu. Dantess prokurora palīgam bija teicis par Mersedesi, un viņš tūdaļ varēja iedomāties, kas ir šī sieviete. Viņš bija ļoti izbrīnījies par viņas skaistumu un cienīgo uzstāšanos, un, kad viņa jautāja, kāpēc viņas līgavainis ir apcietināts, prokurora palīgam likās, it kā apsūdzētais būtu viņš pats un šī sieviete būtu viņa tiesnese.
— Cilvēks, par kuru jūs runājat, — teica Vilfors aizraudamies, — ir liels noziedznieks, un es nekā nespēju darīt viņa labā.
Mersedesa sāka raudāt, un, kad Vilfors gribēja paiet viņai garām, viņa atkal nostājās tam ceļā.
— Bet vismaz sakiet man, — viņa teica, — kur viņš atrodas, lai es varētu uzzināt, vai viņš ir dzīvs vai miris!
— Es nezinu, — teica Vilfors, — viņš vairs nepieder man.
Un, sajuzdams savu neveiklo un nekrietno stāvokli šīs skaidrās sievietes priekšā, viņš atgrūda Mersedesi rupji nost un gandrīz vai bēgšus iesteidzās savā namā, aši aizcirzdams durvis, il kā gribēdams atstāt uz ielas, laukā sirdsapziņu, kura neviļus un pret viņa gribu ierunājās. Jo, neskatoties uz visu, uz savu amatu un uzskatiem, viņš taču bija radīts cilvēka vaigā.
Nonācis savā istabā, Villors atkrita krēslā un iestenējās. Cik cilvēku viņš jau bija iegrūdis postā, cik notiesājis uz nāvi! Bet tad viņš vismaz, nebija tik skaidri bijis pārliecināts par notiesāto nevainību! Tagad viņš pilnīgi skaidri un nešaubīgi zināja, ka ir notiesājis nevainīgu uz mūžu cietumā. Viņš tam atņēmis ne vien brīvību, bet arī laimi: šeit viņš vairs ir formas pēc nebija tiesnesis, bet bende.
Sirdī viņš sajuta it kā dobjus sitienus, dzeldošas sāpes, kuras viņam agrāk bija bijušas nepazīstamas; sirds viņam pildījās ar nenoliektām, ļaunām nojausmām.
Šādas vātis sirdī nekad nedzīst; ja ari kādreiz tās liekas aizdarāmies, tad drīz atveras vēl asiņainākas un sāpīgākas.
Ja šinī acumirklī būtu noticis brīnums, būtu atskanējusi Renē mīļā balss vai Mersedese būtu ienākusi un lūgusi pēc žēlastības, prokurora palīgs varbūt būtu riskējis ar visu savu spožo karjeru un būtu parakstījis pavēli par nevainīgā Dantesa atsvabināšanu. Bet nekāda maiga balss neatskanēja, durvis atvērās tikai tādēļ, lai ielaistu sulaini, kurš atnāca pateikt, ka zirgi gatavi un gaida, — un tā bez brīnuma prokurora palīgs palika prokurora palīgs.
Vilfors aši piecēlās, pareizāk sakot, uzlēca kājās kā vīrs, kurš palicis uzvarētājs iekšējā cīņā, piegāja pie sava rakstāmgalda, sabēra kabatās visu zelta naudu, cik vien galdā atradās, un staigāja apkārt pa istabu kā pus- prātā, murminādams saraustītus, nesaprotamus vārdus.
Pēdīgi viņš sajuta, ka sulainis viņam uz pleciem uzlicis mēteli, un nu izgāja, aši sēdās karietē un lika braukt uz Grankūras ielu, kur atradās marķīza Senmerāna nams.
Nelaimīgais Dantess nu bija galīgi notiesāts.
Kā marķīzs bija apsolījis, Vilfors arī atrada marķīzi un Renē marķīza kabinetā. Renē ieraudzīdams, prokurora palīgs nodrebēja, jo viņš baidījās, ka viņa varētu izmantot labo gadījumu un lūgt Dantesa apžēlošanu. Bet jaunā meitene bija aizņemta tikai ar savām domām — par Vilfora aizceļošanu.
Viņa mīlēja Vilforu. Vilfors aizbrauca tad, kad kāzas bija durvju priekšā, Renē nolādēja to cilvēku, kurš ar savu noziegumu šķīra viņu no līgavaiņa, nekādu žēlastību viņa šeit nespēja just pret Dantesu.
Un otra līgava — Mersedese?
Viņa, uz mājām ejot, sastapa Fernānu, kurš bija viņai sekojis. Nonākusi Katalānās, viņa izmisumā metās gultā.
Ceļos gultas priekšā stāvēja Fernāns un turēja viņas ledusauksto roku, apklādams to ar skūpstiem, kurus Mersedese nejuta.