Visu nakti viņa pavadīja dziļā izmisumā.
Lampa izdzisa, kad eļļa bija izdegusi, viņa nemanīja, ka palicis tumšs, tāpat kā viņa neredzēja gaismu; atausa diena, bet Mersedese arī dienu neredzēja.
Sāpes bija viņas acis aizsegušas kā ar saiti, caur kuru viņa redzēja Edmonu.
— A, jūs esat šeit! — viņa atmozdamās teica, ieraugot Fernānu.
— Kopš vakardienas es neesmu no jums atkāpies, — Fernāns teica ar sāpīgu vaidu.
Kuģa īpašnieks Morelis neuzskatīja sevi par uzveiktu: viņš uzzināja, ka Dantesu pēc nopratinājuma aizveduši uz cietumu, un viņš metās pie visiem saviem draugiem, skrēja pie visiem marseliešiem, kuriem pilsētā bija kaut kāda teikšana. Bet jau bija izplatījušās baumas, ka jaunais Dantess apcietināts kā bonapartistu aģents, un, tā kā tanī laikā pat visdrošākie turēja par neprātīgām iedomām katru Napoleona mēģinājumu nākt atkal tronī, tad Morelis visur sastapa tikai vēsu atturību, bailes vai atraidījumu un izmisis pārnāca mājās tikai ar to mierinājumu, ka Dantesa labā vairāk neko darīt nav iespējams.
Arī Kadruss no savas puses ļoti uztraucies un mocījās, tikai viņš neskraidīja veltīgi apkārt pie pilsētas lielajiem, nemēģināja neko darīt Dantesa labā, bet ieslēdzās savā istabā ar divām pudelēm un lūkoja savu nemieru noslīcināt vīnā. Bet tanī garastāvoklī, kādā viņš atradās, bija pārāk maz ar divām pudelēm vīna, lai pazaudētu prātu, tāpēc — pārāk piedzēris, lai ietu sev atnest vēl vīnu, un par maz dzēris, lai reibums nomāktu visas atmiņas, — viņš sēdēja, rokas uz galda atspiedis, divu tukšu vīna pudeļu priekšā un mocījās.
Danglārs vienīgais ne mocījās, ne uzbudinājās; viņš pat bija jautrs, jo bija ienaidniekam atriebis un sev nodrošinājis vietu uz „Faraona", kuru jau tik tikko nebija pazaudējis.
Danglārs piederēja pie tiem ļaudīm, kuri rodas pasaulē ar rakstām- spalvu aiz ausīm un tintes pudeli sirds vietā: viss šinī pasaulē bija viņam rēķinu uzdevums.
Danglārs parastā stundā likās gulēt un gulēja mierīgi.
Vilfors, dabūjis vēstuli no de Zalvjē, atvadījies no Renē, nobučojis marķīzei roku, aizripoja pasta ratos uz Parīzi.
Vecais Dantess bija pusdzīvs bēdu un nemiera dēļ.
Kur palika Edmons, mēs jau zinām.
IX
Kabinets Tileriju pili
Atstādami Vilforu pasta ratos, ielūkosimies Tileriju pili, mazajā kabinetā ar pusapaļiem logiem, kas tik labi pazīstams kā Napoleona un Ludviķa XVIII mīļākā istaba.
Pie riekstkoka galda sēdēdams, karalis Ludviķis XVIII mazajā kabinetā diezgan neuzmanīgi klausījās kādā paveeā — gadus piecdesmit — vīrā ar sirmiem matiem un aristokrātisku stāvu. Karalis laiku pa laikam rakstīja piezīmes Horācija dzeju izdevumā.
— Tā, vai jūs tā domājat, mans kungs? — izmeta karalis pa vārdam.
Jā, es baidos un uztraucos vislielākā mērā, majestāte.
— Te nu re! Vai tik jūs sapnī neredzējāt septiņas treknas un septiņas liesas govis?
— Nē, majestāte, jo tas pasludinātu tikai septiņus labus un septiņus vājus gadus, bet zem tāda tālredzīga un gādīga karaļa kā jūsu augstība nav ko baidīties no bada.
— Par kādu citu likstu tad jūs runājat, mīļais Blakā? — jautāja karalis.
— Majestāte, es domāju, ka man ir daudz iemeslu domāt, ka no dienvidiem nāk negaiss.
— Bet, mīļais hercog, — teica Ludviķis XVIII, — es jūsu ziņas uzskatu par nepietiekamām un turpretim skaidri zinu, ka no tās puses gaidāms ļoti jauks laiks.
— Majestāte, — teica Blakā, — vai jūs nevarētu vismaz tani nolūkā nomierināt savu padevīgo kalpu, nosūtīt uzticamus vīrus uz Langedoku, Provansu un Dofinē, lai viņi jums paziņotu par ļaužu uzskatiem šinis trijās provincēs.
— Conimus, — teica karalis, turpinādams rakstīt piezīmes Horācijā.
— Majestāte, — atbildēja galminieks smaidīdams, lai izrādītu, it kā būtu sapratis romnieku dzejnieka pantiņu, — jums ir taisnība, ja paļaujieties uz Francijas labo ģēniju; bet es baidos, ka nemaldos, ja paredzu kādu pārdrošu uzbrukuma mēģinājumu.
— Uzbrukumu — no kā?
— No Bonaparta vai vismaz no viņa partijas puses.
— Mīļais Blakā, — atteica karalis, — jūs ar saviem biedinājumiem traucējat mani darbā.
— Un man, majestāte, — atbildēja Blakā, — jūs ar savu bezrūpību neļaujat gulēt.
— Pagaidiet, pagaidiet, — teica karalis, — es atradu ļoti laimigu piezīmi pie „Pastor quem trahcret", pagaidiet, tad vēlāk varēsit turpināt!
Iestājās klusums, karalis ar savu sīko rakstu pierakstija kādu piezimi; tad, pieceldamies ar tāda vira izskatu, kurš ir pilnīgi apmierināts ar sevi un domā, ka viņam iekritusi prātā laba ideja, ja paskaidroja cita vīra ideju, — viņš sacīja Blakā:
— Tagad turpiniet, miļais hercog, turpiniet, es klausos!
— Majestāte, — teica Blakā, vienu acu mirkli cerēdams atņemt Vilfo- ram gaidāmos labumus, — jūtos spiests jums teikt, ka ne vien vienkāršas, nepamatotas baumas mani uztrauc. Tas, kas man to teica, ir domājošs cilvēks, kurš pelna pilnu uzticību un kuram esmu licis pārraudzīt dienvidu provinces (Blakā kautrējās un šaubījās, teikdams šos vārdus); viņš nupat ar pastu ataulēkšoja, lai man teiktu, ka nu karalim draud liela nelaime. Tad atsteidzos pie jums, majestāte.
Ludviķis XVIII turpināja lasīšanu.
— Majestāte, vai pavēlat man par šo priekšmetu vairs nerunāt?
— Nerunājiet, miļais hercog, bet izstiepiet turp savu roku.
— Kuru?
— Kuru gribat, tur pa kreisi.
— Vai šeit, majestāte?
— Es jums saku, meklējiet pa kreisi, bet jūs meklējat pa labi; pa kreisi, no manis skatoties, es gribēju sacit. Tur jūs atradīsit policijas ministra ziņojumu no vakardienas… Bet tur jau ir pats Dandrē… Vai ne, jūs nākat, lai pieteiktu Dandrē? — karalis pārtrauca savu runu, pagriezdamies pret adjutantu, kurš ienāca un tiešām arī pieteica policijas ministru.