— Jā, majestāte, barons de Dandrē, — atbildēja adjutants.
— Ienāciet, baron, — Ludviķis teica Dandrē, — un pastāstiet hercogam, ko jūs zināt pašu jaunāko par Bonapartu! Neslēpiet stāvokli necik, lai tas nu būtu diezin cik briesmigs. Vai tikai Elba nav vulkāns, un vai no tā neizcelsies nežēlīgi kari?
Dandrē graciozi atspiedās pret krēsla atzveltni un teica:
— Vai majestāte bija tik laipns izlasīt manu vakarējo ziņojumu?
— Jā, jā; bet izstāstiet pašam hercogam, kurš nevar atrast šo ziņojumu, kāds bija tā saturs! Izskaidrojiet viņam sīki, ko laupītājs dara Elbā!
3 3sk. 02
— Mans kungs, — Dandrē teica hercogam, — visi viņa augstības pavalstnieki var tikai priecāties par pēdējām ziņām no Elbas: Bonaparts…
Dandrē palūkojās uz karali, kurš, savus komentārus rakstīdams, nemaz nepacēla galvu.
— …Bonaparts, — turpināja barons, — briesmīgi garlaikojas; viņš augas dienas pavada, skatīdamies uz savu racēju darbu.
— Un lai īsinātu laiku — kasās, — teica karalis.
— Viņš kasās? — jautāja hercogs. — Ko jūsu augstība ar to grib teikt?
— Nu, jā, mīļais hercog; vai tad jūs aizmirstat, ka šis lielais vīrs, šis vadonis, šis pusdievs ir ādas slimības apsēsts?
— Turklāt, — turpināja policijas ministrs, — mēs gandrīz vai esam pārliecināti, ka laupītājs drīz vien paliks ārprātīgs.
— Ārprātīgs?
— Ārprātīgs. Viņam galva ir kļuvusi vājāka: te viņš raud gaužas asaras, te smejas pilnā kaklā; reizēm viņš augas dienas pavada jūrmalā, mezdams ūdenī akmentiņus, un priecājas, kad akmentiņš lec piecas sešas reizes, it kā viņš būtu ieguvis otru uzvaru pie Marengo vai Austerlicas. Tās taču ir ārprātības pazīmes.
— Vai arī lielas gudrības pazīmes, — ņirgādamies teica Ludviķis XVIII, — akmentiņus jūrā sviezdami, senos laikos ir attīstījušies lielie karava- doņi; palasiet Plutarhā Scipiona Afrikāņa dzīves aprakstu.
De Blakā šo divu bezrūpīgo ļautiņu vidū bija sapņotājs.
Vilfors, kurš nebija gribējis viņam visu teikt, lai cits neatņemtu viņa nopelnu par noslēpumu, viņam pasacīja tomēr diezgan, lai viņu uztrauktu.
— Nu, nu, Dandrē, — sacīja Ludviķis XVIII, — Blakā vēl nav pilnīgi pārliecināts. Stāstiet tagad par uzurpatora atgriešanos!
Policijas ministrs paklanījās.
— Par uzurpatora atgriešanos? — čukstēja hercogs, lūkodamies uz karali un Dandrē. — Vai tad uzurpators ir atgriezies?
— Jā gan, mīļo hercog. Izskaidrojiet to baron!
— Nesen Napoleons noturēja kara apskati, — iesāka ministrs, — jo divi vai trīs no viņa vacākajiem kareivjiem vēlējās atgriezties Francijā. Viņš tos atlaida, piekodinādams, lai tie labi kalpotu karalim; tie bija viņa paša vārdi, hercog, par to es esmu pārliecināts.
— Nu, Blakā, ko jūs par to domājat? — izsaucās karalis, uz acumirkli atlikdams malā Horāciju.
— Es saku, majestāte, ka maldās vai nu policijas ministrs, vai es. Bet tā kā viņš gādā par jūsu majestātes drošību, tad laikam es esmu tas, kas maldās. Tomēr, majestāte, jūsu augstības vietā es uzklausītu to cilvēku, par kuru ar jums runāju; es pat uz to pastāvu, lai jusu majestāte viņam parāda šo godu.
— Labprāt, hercog, kad jūs iesākāt, es viņu pieņemu labprāt; bet es gribētu to darīt, kad man jau ir rokā ieroči. Baron, vai jums nav nekā jaunāka par šo ziņojumu? Pēdējā datums ir 20. februāris, un šodien jau ir trešais marts.
— Nē, majestāte, bet es gaidu ziņas kuru katru brīdi. Aizgāju jau no rīta, un varbūt, man promesot, tās jau ir pienākušas.
— Labi, ejiet, baron, — sacīja karalis, — un neaizmirstiet, ka es jūs gaidu!
— Pēc desmit minūtēm es būšu šeit, augstība.
Kad barons bija aizgājis, Blakā karalim atkal sāka atgādināt par Vil- foru, kurš arvien vēl gaidīja, sacīdams:
— Jūs, majestāte, slikti atalgojat jauno cilvēku, kurš tik tālu braucis un ar tādu uzticību, lai jūsu majestātei dotu derīgu, padomu. Zalvjē dēļ, kurš man viņu ieteic, es jums lūdzu uzņemt viņu laipni.
— Zalvjē, mana brāļa kambarkunga?
— Jā.
— Vai viņš patiesi tagad ir Marselā?
— Viņš man no turienes raksta.
— Vai viņš arī kaut ko saka par šo sazvērestību?
— Nē. Viņš man ieteic tikai de Vilforu un uzdod viņu stādīt priekšā jūsu majestātei.
— Vilforu? — izsaucās karalis. — Šis cilvēks saucas Vilfors?
— Jā, majestāte.
— Un viņš ir atbraucis no Marseļas?
— Viņš pats.
— Kāpēc jūs man to agrāk neteicāt, — sacīja karalis, kura sejā sāka parādīties nemiers.
— Augstība, es domāju, ka viņa vārds jums ir pilnīgi svešs.
— Nē, nē, Blakā: tas ir ļoti nopietns un lepns raksturs. Vai jūs vārda pēc nepazīstat viņa tēvu?
— Viņa tēvu?
— Nuartjē.
— Nuartjē žirondistu? Nuartjē senatoru?
— Gluži pareizi.
— Un jūsu augstībai ir darīšanas ar tāda cilvēka dēlu?
— Blakā, draugs, tur jūs nekā nesaprotat. Es jums sacīju, ka Vilfors ir ļoti godkārīgs; lai iegūtu savu mērķi, Vilfors spētu upurēt visu, pat savu tēvu.
— Tādā gadījumā jūs viņu gribai uzklausīt?
— Tūlīt, hercog, — kur viņš ir?
— Viņš laikam gaida apakšā manā ekipāžā.
— Ejiet, atvediet viņu!
— Tūlīt.
Hercogs izskrēja ārā ar jauna cilvēka veiklumu.
Patiesā uzticība, ar kādu tās kalpoja karalim, viņu pārvērta par divdesmit gadu vecu jaunekli.
Tomēr ceļā gadījās daudz šķēršļu.
Ceremonijmeistars, ieraudzīdams Vilforu noputējušās ceļa drēbēs, kuras tas nebija paspējis pārmainīt, viņu nekādi negribēja ielaist pie karaļa.
Hercogam tomēr izdevās ceremonijmeistaru pārliecināt, un Vilfors tika ielaists.