Karalis sēdēja vēl turpat, kur hercogs viņu bija atstājis. Durvis atdarījās, Vilfors atradās tieši viņam pretim.
Jaunais cilvēks apstājās.
— Ienāciet, de Vilfor, ienāciet! — sacīja karalis.
Vilfors paklanījās un pienāca dažus soļus uz priekšu, gaidīdams, kamēr karalis viņam jautās.
— De Vilfora kungs, — turpināja karalis, — lūk, hercogs de Blakā domā, ka jums esot kas svarīgs man ko pavēstīt.
— Majestāte, hercogam ir taisnība, ceru, ka jūsu majestāte manas ziņas par lādam atzīs.
— Sakiet vispirms, — vai ļaunums ir tik liels, kādu man viņu grib iztēlot?
— Majestāte, uzskatu to par ļoti nopietnu, bet, pateicoties manai stei- dzībai, domāju, ka tas nav neizbēgams.
— Izstāstiet visu sīki, — sacīja karalis, kurš pats sāka uztraukties, — un sāciet no paša sākuma, es visur mīlu kārtību.
— Augstība, ne acumirkli nekavēdamies, es atbraucu uz Parīzi, lai jūsu majestātei paziņotu, ka uzgāju ne tik vien vienkāršu sazvērestību, kāda ik dienas gadās starp zemāko šķiru ļaudīm, bet kaut ko nopietnu. Tā ir vētra, kas draud jūsu majestātes tronim: Napoleons ir apbruņojis trīs kuģus, viņam ir briesmīgi nolūki. Šinī dienā viņš atstāj Elbu, lai dotos — nezinu, uz kurieni. Droši vien tas izkāps vai nu pie Neapoles, vai Tos- kānas krastos, vai pašā Francijā. Jūsu augstība zina, ka viņam ir sazināšanās ar Franciju un Itāliju.
— Jā, kungs, es to zinu, — uzbudināts atbildēja karalis. — Nesen mēs dabūjām zināt, ka Sv. Jēkaba ielā bija notikusi bonapartistu sapulce; bet turpiniet, lūdzu, kā jūs dabūjāt zināt par visiem šiem sīkumiem!
— Majestāte, es tos dabūju zināt, nopratinādams kādu marselieti, kuram jau sen biju uz pēdām un kuru liku apcietināt tanī pašā dienā, kad izbraucu no Marseļas. Šis cilvēks ir jūrnieks un atradās aizdomās, ka ir bonapartisma piekritējs. Viņš slepeni bijis Elbas salā un saticies tur ar augsto maršalu, kurš tam vārdos devis uzdevumu kādam bonapartistam Parīzē. Vārdu viņš man neteica. Bet šis uzdevums bija pavēle, lai bona- partisti sagatavotu visus Napoleona piekritējus uz viņa atgriešanos, kura drīzumā notikšot.
— Kur ir šis cilvēks? — prasīja Ludviķis XVIII.
— Cietumā, majestāte.
— Un lieta jums liekas ļoti nopietna?
— Tik nopietna, majestāte, ka šis gadījums, kurš mani pārsteidza, svinot kādus ģimenes svētkus, manu saderināšanos, mani piespieda visu mest pie malas un doties šurp, lai pie jūsu augstības troņa noliktu šīs svarīgās ziņas un izsacītu savu padevību.
— Brangi! — sacīja karalis. — Vai jūsu līgava nav kāda Senmerāna?
— Jūsu augstības uzticama kalpa meita.
— Jā, jā, bat atgriezīsimies atpakaļ pie komplota, Vilfora kungs.
— Majestāte, es bīstos, ka tas nav vienkāršs komplols, ka tā ir patiesa sazvērestība.
— Sazvērestība šinīs laikos, — smaidīdams sacīja karalis, — ir lieta, kuru gan var viegli iedomāties, bet grūti īstenot, tāpēc ka mēs nesen esam ieņēmuši savu priekšgājēju troni un vērīgām acīm reizē lūkojamies uz pagājušo, esošo un nākošo. Pusgada laikā mani ministri nostādīs divkārt tik daudz sargu gar Vidusjūras piekrastēm. Ja Napoleons gribēs izkāpt Nc: apolē, visi būs pret viņu, pirms tas spēs nokļūt līdz Pjombīno. Ja tas izkāps Toskānā, tas atradīsies ienaidnieku zemē; ja viņš iedrošināsies izkāpt Francijā, tad vai nu tauta pati viņu padzīs, vai mēs viņu aiztrenksim ar saujiņu ļaužu. Tāpēc nomierinieties, kungs, bet mēs tāpēc ne mazāk atzīstam jūsu nopelnus.
— Ā, lūk Dandrē! — iesaucās hercogs de Blakā.
Šinī acumirklī uz sliekšņa patiesi parādījās policijas ministrs, bāls un trīcošs; viņa skatiens bez mērķa maldījās apkārt, it kā viņš piepeši būtu kļuvis akls.
Vilfors atkāpās soli atpakaļ, lai aizietu, bat Blakā piedūra viņam ar roku, lai paliek.
X
Korsikas velns
Ieraudzīdams šo baiļu pilno seju, Ludviķis aši atgrūda nost galdu, aiz kura bija sēdējis.
— Kas jums kait, baron Dandrē? — viņš iesaueās. — Jūs esat gluži pārbiedēts: vai jūsu izbailēm nav tikai sakars ar to, ko sacīja Blakā un ko apstiprināja Vilfors?
Hercogs Blakā arī bija aši piesteidzies baronam klāt, bet policijas ministra lieliskās izbailes neļāva pilsgalminiekam priecāties par savu uzvaru.
— Majestāte… — čukstēja barons.
— Nu, kas ir? — jautāja Ludviķis XVIII.
Policijas ministrs, padodamies savam izmisumam, piepeši nometās karalim pie kājām, kurš, uzacis saraukdams, atkāpās dažus soļus atpakaļ.
— Nu, vai nu reiz runāsit? — viņš jautāja.
— Ak, majestāte, kāda briesmīga nelaime! Vai es maz esmu cienīgs jūsu žēlastības? Es nekad vairs neatradīšu mierinājumu!
— Mans kungs, — stingri teica Ludviķis, — es pavēlu jums runāt!
— Majestāt, uzurpators, laupītājs ir atstājis Elbas salu 28. februāra dienā un izkāpis krastā marta pirmajā dienā.
— Kur? — dzīvi jautāja karalis.
— Francijā, majestāte, nelielā ostā netālu no Antibas, Zuānas līcī.
— Uzurpators izcēlies krastā malā Francijā netālu no Antibas, Zuānas līcī, divi simti piecdesmit jūdžu no Parīzes pirmajā marta dienā, un jūs par to dabūjat zināt tikai šodien, marta trešajā dienā… A, mans kungs, vai nu tas nav iespējams, ko jūs man sakāt, — jums droši vien ir nepareizi ziņots, — vai arī jūs neesat pie pilna prāta!
— Diemžēl, majestāte, tā ir tīrā patiesība!
Ludviķis XVIII izplēta rokas no dusmām un piepešām šausmām un uzreiz uzlēca kājās, it kā viņu būtu ķēris negaidīts zibens spēriens.
— Francijā! — viņš kliedza. — Uzurpators ir Francijā! Tātad šis briesmīgais cilvēks nav krietni uzraudzīts? Kas zina, varbūt pat mani ļaudis ar viņu gājuši roku rokā?!