— Nerunājiet par ziņojumiem! Tagad es zinu, cik daudz uz tiem var paļauties. Ā! Jūs minējāt ziņojumus, — baron, ko jūs jaunu uzzinājāt par noziegumu Sv. Jēkaba ielā?
— Par noziegumu Sv. Jēkaba ielā! — netīšām iesaucās Vilfors, nevarēdams atturēties no pārsteiguma.
Bet tad apķerdamies viņš piebilda: f
— Atvainojiet, majestāte, mana cītība jūsu labā liek man aizmirst etiķetes un pieklājības priekšrakstus.
— Runājiet un darbojieties, — atteica Ludviķis, — jūs šodien izpelnījāties sev tiesības jautāt.
— Majestāte, — iejaucās policijas ministrs, — es tieši šodien gribēju jums pasniegt jaunas ziņas, kuras ievācu par šo notikumu, bet jūsu majestātes uzmanība bija aizņemta ar briesmīgo katastrofu; tagad šīs ziņas jums vairs nebūs interesantas.
— Gluži otrādi, kungs, gluži otrādi, — sacīja Ludviķis XVIII, — man liekas, ka šīm ziņām ir tiešs sakars ar mūsu tagadējo lietu, un ģenerāļa Kenela nāve mūs varbūt vedīs uz pēdām briesmīgajai sazvērestībai.
Pie ģenerāļa Kenela vārda Vilfors nodrebēja.
— Patiešām, majestāte, — sacīja policijas ministrs, — jādomā, ka ģenerālis dzīvi beidzis nevis pašnāvībā, kā sākumā domāja, bet ka viņš ir nogalināts. Ģenerālis Kenels esot redzēts izejam no bonapartistu kluba un pēc tam nozudis. Kāds nepazīstams cilvēks tanī rītā pie viņa ieradies un uzaicinājis ierasties kādā vietā Sv. Jēkaba ielā. Par nelaimi, sulainis, kurš ģenerāli ģērbis, kad nepazīstamais ticis ievests viņa kabinetā, gan dzirdējis, ka svešais minējis Sv. Jēkaba ielu, bet aizmirsis mājas numuru.
Kad policijas ministrs karalim visu lo stāstīja, Vilfors drīz sarka, drīz bālēja.
Karalis pagriezās pret viņu:
— Vai jums nav tādas pašas domas kā man, de Vilfor, ka ģenerālis, kurš lika uzskatīts par Bonaparta piekritēju, bet kurš patiesībā ar sirdi un dvēseli kalpoja man, kritis no bonapartistu rokas?
— Jādomā, ka tā ir, majestāte, — sacīja Vilfors, — bet vai vairāk par viņa nāvi neviens neko nezina?
— Uzietas tā cilvēka pēdas, kurš uzaicinājis uz satikšanos.
— Uzietas pēdas? — atkārtoja Vilfors.
— Jā, sulainis aprakstījis, kāds viņš izskatījies: tas bijis cilvēks ap piecdesmit diviem gadiem, ar melnām acīm, kuplām uzacīm un melnām ūsām, ģērbies zilā virssvārkā ar goda leģiona virsnieka lentu pogcaurumā. Vakar dzinušies pakaļ kādam, kurš gluži tāpat izskatījies kā aprakstītais, bet pazaudējuši viņu no acīm uz Žizēna un Kokerona ielas stūra.
Vilfors atspiedās pret krēsla muguru, juzdams, ka, policijas ministram stāstot, viņa kājas dreb; bet kad tas dzirdēja, ka nepazīstamais izbēdzis no policistiem, viņš atviegloti uzelpoja.
— Uzmeklējiet šo cilvēku, — teica karalis policijas ministram, — ja ģenerālis Kenels, kurš šinī laikā varētu mums būt tik ļoti noderīgs, ir kritis par slepkavības upuri vai nu no bonapartistiem, vai ne, — tad es gribu, ka viņa slepkavas vismaz tiktu stingri sodīti.
Vilforam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai neliktu manīt, kādas bailes viņam uzdzinuši karaļa pēdējie vārdi.
— Ērmoti gan! — pukodamies turpināja karalis. — Policija domā, ka jau visu vajadzīgo teikusi, ja min, ka slepkavība ir notikusi, un domā, ka jau visu vajadzīgo ir izdarījusi, kad piebilst: „Noziedznieka pēdas ir uzietas."
— Majestāte, vismaz šinī ziņā, ceru, būsit ar mani mierā, — teica nelaimīgais izbārtais ministrs.
— Labi, redzēsim; es jūs ilgāk vairs neaizkavēju, baron. Vilfora kungs, jūs būsit nokusis no garā ceļa, ejiet atpūsties! Jūs, bez šaubām, esat šeit apmeties pie sava tēva?
Vilforam zils un zaļš metās acu priekšā.
— Nē, majestāt, — viņš stostījās, — es apmetos viesnīcā „Madride" Turnova ielā.
— Bet jūs taču tēvu redzējāt?
— Majestāt, es tūdaļ braucu pie hercoga Blakā.
— Bet vismaz jūs viņu redzēsit?
— Es. nedomāju, majestāte.
— A, taisnība, — teica Ludviķis XVIII smīnēdams, it kā gribēdams parādīt, ka visi šie jautājumi uzdoti ar nolūku, — es aizmirsu, ka jūs esat ne sevišķi tuvs ar Nuartjē un ka tas ir no jūsu puses jauns upuris karaļa varai. Par to mans pienākums jums pateikties.
— Majestāte, tā labvēlība, kuru jūs man parādat, jau ir alga, kura tik ļoti pārspēj visas manas cerības, ka nekā vairs nemāku lūgt no jūsu augstības.
— Labi, labi, mans kungs, mēs jūs neaizmirsīsim, esat mierīgs. Bet tikmēr, — un karalis noņēma no sevis Goda Leģiona krustu, kuru viņš mēdza nēsāt sev līdzās Sv. Ludviķa ordenim, — tikmēr, — viņš teica, — ņemiet šo krustu.
— Majestāte, — teica Vilfors, — jūsu augstība ir kļūdījies, tas ir virsnieka krusts.
— Ņemiet, mans kungs, — teica karalis, — ņemiet, kāds ir; man nav laika meklēt mazāku ordeni. Blakā, lieciet Vilforam izgatavot rakstu par ordeņa dāvināšanu.
Vilfora acis pildījās lepnības asarām; viņš paņēma krustu un noskūpstīja to.
— Kādas pavēles tagad man dosit, jūsu augstība? — jautāja Vilfors.
— Tagad atpūtieties, tas jums vajadzīgs, un tad pārdomājiet, ka, nespēdams man šeit Parīzē pakalpot, jūs varēsit būt man ļoti noderīgs Marseļa.
— Majestāte, — teica Vilfors, dziļi paklanīdamies, — pēc stundas es izbraukšu no Parīzes.
— Ejiet, — teica karalis, — un, ja es par jums aizmirstu, jo karaļa atmiņa ir īsa, — tad nebaidieties par sevi atgādināt! Baron Dandrē lieciet atsaukt kara ministru! Blakā, jūs palieciet šeit!
— Ak, mans kungs! — policijas ministrs teica Vilforam, no Tileriju pils iziedams. — Jūs izejat pa goda durvīm, un jūsu laime nu ir nodibināta.
— Vai šī laime būs pastāvīga? — čukstēja Vilfors, paklanīdamies policijas ministram, kura karjera bija beigusies, un ar acīm meklēja važoni, lai atgrieztos mājās.
Piebrauca važonis, Vilfors ielēca ratos un pēc desmit minūtēm jau bija mājās, lika pēc divām stundām jūgt zirgus un tikmēr pasniegt brokastis.