Pulkstenis nosita astoņus.
Valentīna vēl aizvien nebija uzmodusies; kopēja piecēlās un redzēja, ka viņa guļ nekustēdamās, roka aizvien vēl bija nokārusies pār gultas malu. Tas viss izbiedēja kopēju. Viņa steidzās roku ielikt gultā, bet roka bija stīva. Nu viņa piepeši visu apjēdza.
Briesmīgi iekliegdamās, viņa steidzās pie durvīm un sauca:
— Palīgā, nāciet palīgā!
— Palīgā! — lejā iesaucās ārsts.
Bija ap to laiku, kad ārsts Avrinji mēdza parasti nākt.
— Dakter, kliedza arī Vilfors, izskriedams no sava kabineta, — kas kliedza palīgā?
— Kliedza, kliedza, — teica ārsts, — kā likās, no Valentīnas istabas, iesim drīzāk turp.
Sulaiņi jau bija tūdaļ saskrējuši un, rokas lauzīdami, stāvēja visapkārt.
— Sauciet Vilfora kundzi, manu kundzi! — kliedza Vilfors pie istabas durvīm, pa kurām, kā likās, viņš neiedrošinājās ieiet.
Bet sulaiņi nekustējās un tikai lūkojās uz ārstu, kurš jau bija iegājis istabā un pacēlis Valentīnu rokās.
— Arī šī vēl, — čukstēja ārsts, likdams pamirušai atslīgt atpakaļ. — Dievs, ak Dievs, kad tu apturēsi šo miršanu!?
Vilfors nu ieskrēja istabā.
— Ko jūs sakāt, dakter? — viņš sauca, rokas pret debesīm paceldams.
— Dakter!.. Dakter!
— Es saku, ka Valentīnas jaunkundze ir mirusi, — svinīgi teica ārsts.
Vilfors grīļojās un pakrita ar galvu uz Valentīnas gultas.
Arī sulaiņi bija izdzirduši ārsta vārdus. Sacēlās vispārējs troksnis un skriešana, bet pēc brīža iestājās dziļš klusums; visi apkalpotāji līdz pēdējam bija atstājuši nelaimīgo māju.
Šinī acumirklī iznāca arī Vilfora kundze, vēl nakts uzvalkā un izspiezdama dažas līdzjūtības asaras.
Piepeši viņa metās soli uz priekšu, izstiepdama roku uz Valentīnas naktsgaldiņa pusi.
Viņa redzēja, ka Avrinji kungs ziņkārīgi pārliecās pār galdiņu, lai paņemtu glāzi, kura, kā viņa skaidri zināja, bija tukša.
Bet glāze bija līdz pusei pilna.
Tas Vilfora kundzi tā satrieca, it kā viņa būtu ieraudzījusi Valentīnas spoku tēlu.
Bija tiešām tā pati dzēriena krāsa, kuru viņa bija ielējusi Valentīnai.
Ārsts dzērienu aplūkoja ļoti rūpīgi.
Stīva un nekustēdamās Vilfora kundze stāvēja, kā sastingusi no izbailēm, bet neviens viņu neievēroja. Vilfors vēl gulēja ar galvu uz gultas. Ārsts ar glāzi piegāja pie loga, lai labāk redzētu; viņš arī baudīja kādu pilienu.
— Ak, — viņš nomurmināja, — tas nav vairs brucīns, palūkosim, kas tad tas ir?
Viņš piegāja pie kāda skapīša, kur bija sev ierīkojis mazu aptieku, un iepilināja glāzē dažus pilienus salpetra skābes, kura šķidrumu tūdaļ krāsoja sarkanu.
Vilfora kundzei viss griezās acu priekšā, viņai tika nelabi ap dušu, un viņa strauji izstreipuļoja ārā.
Tikai ārsts bija pamanījis Vilfora kundzes apjukumu un drīzo aiziešanu.
Viņš pacēla priekškaru uz Eduāra istabu un redzēja Vilfora kundzi nekustīgi guļam uz grīdas.
— Palīdziet Vilfora kundzei, — ārsts teica kopējai, — viņai ir uznācis ģībonis.
— Bet Valentīnas jaunkundze? — tā atbildēja.
— Valentīnas jaunkundzei palīdzība vairs nav vajadzīga, viņa ir mirusi.
— Mirusi, mirusi, — ievaidējās prokurors, kuru sāpes mocīja vēl jo vairāk, jo mazāk līdzcietība bija pazīstama šai akmens sirdij, kas bija norūdīta viņa asiņainajā amatā.
— Mirusi? — iekliedzās vēl kāda trešā balss. — Kas apgalvo, ka Valentīna mirusi?
Abi vīrieši, ārsts un prokurors, apgriezās un ieraudzīja Moreli, kurš drebošs, bāls un sejā gluži pārvērties stāvēja uz sliekšņa.
Viņš bija parastā stundā atnācis pie Nuartjē apjautāties par Valentīnu.
Šoreiz viņš atrada visas durvis vaļā un varēja ienākt bez piezvanīšanas.
Priekšistabā viņš acumirkli gaidīja, bet neviens sulainis nerādījās.
Visi sulaiņi, arī Nuartjē jaunais sulainis, bija atstājuši namu.
Moreli tas vēl sevišķi nemierīgu nedarīja: Monte-Kristo viņam bija solījis, ka Valentīna paliks dzīva, un līdz šim bija solījumu turējis. Katru vakaru grāfs viņam bija devis labas ziņas, kuras katru rītu Nuartjē apliecināja.
Tomēr šis klusums viņam likās dīvains. Viņš sauca, bet neviens neatbildēja. Tad viņš gāja tālāk.
Nuartjē durvis bija atvērtas tāpat kā visas citas durvis.
Sirmgalvis kā aizvien sēdēja savā krēslā, plaši atvērtās acis izrādīja bailes.
— Kā jūs jūtaties, mans kungs? — jautāja Morelis ne bez zināma nemiera.
— Labi, — atteica sirmgalvja acis.
Bet viņa vaibsti kļuva aizvien nemierīgāki.
— Jūs kaut ko vēlaties? — jautāja Morelis. — Vai lai es pasaucu kādu sulaini?
— Jā.
Morelis zvanīja ļoti stipri, bet neviens nerādījās.
Viņš pagriezās pret Nuartjē. Tas bija bāls kā līķis.
— Mans Dievs, kāpēc tad neviens nenāk? — iesaucās Morelis. — Vai ir notikusi kāda nelaime?
Nuartjē acis likās vai no dobumiem laukā sprāgstam.
— Bet kas tad jums kaiš? Jūs mani biedējat, — iesaucās Morelis. — Valentīna… Valentīna!
— Jā, jā, — teica sirmgalvis.
Maksimiliāns atpleta muti, gribēdams ko teikt, bet nevarēja izdabūt nekādas skaņas, viņš grīļojās un tik tikko nepakrita.
Tad viņš izstiepa roku pret durvīm.
— Jā, jā, jā, — teica sirmgalvis.
Maksimiliāns aši uzskrēja augšā pa mazām kāpnēm, kamēr Nuartjē acis likās vēl saucam:
„Ašāk, ašāk!"
Pāris minūtēs jaunais cilvēks izskrēja cauri veselai rindai istabu līdz Valentīnas istabai; visas istabas bija gluži tukšas.