— Jā, — atteica nāves ārsts īsi un vienaldzīgi, uzsegdams atkal segu.
Nuartjē dobji ievaidējās; Avrinji palūkojās uz viņu, sirmgalvja acis
spīguļoja. Ārsts saprata, ka Nuartjē vēlas redzēt savu mīluli. Viņš tāpēc atkal atsedza mīļo seju, kamēr viņa biedrs mazgāja rokas hlorūdenī.
Prokurors sastapa durvīs ārstu un pateikdamies teica Avrinji.
— Un tagad, lūdzu, gādājiet par priesteri!
— Vai jūs gribat, lai es aicinu kādu jums zināmu priesteri?
— Nē, vienalga, sauciet tuvāko!
— Tuvākais ir kāds itāliešu abats blakus namā, tam, garām ejot, es varu pateikt, — sacīja ārsts.
— Nododiet tad viņam arī šo atslēgu, lai viņš var pēc patikas ieiet un iziet, mani netraucējot! Priesteris sapratīs manas sāpes un atstās mani vienu, — teica prokurors un atvadījis devās savā kabinetā pie darba, jo tikai darbā viņš vēl spēja savām sāpēm atrast mierinājumu.
Ārsti jau durvīs sastapa kādu priesteri.
— Mans kungs, — viņu uzrunāja Avrinji, — vai jūs nebūtu tik laipns pakalpot nabaga tēvam, kurš ir pazaudējis meitu?
— Mans kungs, — atbildēja priesteris ar itāliešu akcentu, — es zinu, ka tur ir kāds nomiris. Es iešu izpildīt savu pienākumu.
— Valentīna ir jauna meitene.
— Jā, es to dzirdēju no sulaiņiem, kuri bēga no šā nama. Viņu sauca Valentīna, un es par viņu jau lūdzu Dievu.
— Pateicos, mans kungs! Tad, lūdzu, turpiniet savu svēto pienākumu! Es jūs aizvedīšu pie mirušās un varu jums jau iepriekš apliecināt dziļu ģimenes pateicību.
Kad ārsts un abats iegāja Valentīnas istabā, Nuartjē un abata skatieni sastapās, un sirmgalvis likās ienācējā atrodam kaut ko sevišķu, jo nenovērsa vairs no viņa savu skatienu.
Lai netiktu traucēts lūgšanās, abats, kad ārsts bija aizgājis, rūpīgi aizslēdza visas durvis un tad vēl aizšāva priekšā aizbīdni.
VII
Danglāra čeks
Nākamā diena bija miglaina.
Pa nakti līķa apkopēji bija izpildījuši savu amatu un Valentīnu guldījuši greznā zārkā.
Vēlu vakarā Nuartjē ienesa tā istabā, un viņš bija gluži mierīgs, kad tika šķirts no savas mīlules: Nuartjē un abats Buzoni, kuri abi zināja par Vilfora kundzes noziegumu, zināja tagad arī par Valentīnas glābšanu, abats bija pratis visu paziņot sirmgalvim.
Pulkstens astoņos atnāca ārsts, kad abats jau bija aizgājis. Viņš atrada Nuartjē gluži mierīgi guļam un ļoti izbrīnījās.
— Redziet, — ārsts teica ienākušajam prokuroram, — kā daba prot remdināt asākās sāpes; Nuartjē kungs tik ļoti mīlēja Valentīnu, un tomēr viņš guļ.
— Jā, tas ir brīnišķi, — teica prokurors, — jo citkārt pēc vismazākajām nepatikšanām viņš neguļ caurām naktīm. Uzlūkojiet turpretī mani! — viņš turpināja. — Sāpes mani nav spējušas pārmākt un iemidzināt; jau otru nakti es neesmu ne acis aizdarījis un tikai strādājis, strādājis pie šīs Benedeto slepkavības prāvas. Ak, darbs! Darbs! Mans vienīgais prieks, mana kaislība, tu man remdini manas sāpes!
Un viņš drudžaini spieda ārsta roku.
— Vai es esmu jums vajadzīgs? — ārsts jautāja.
— Nē, bet, lūdzams, atnāciet ap pulkstens vienpadsmitiem, jo tad — būs — apbēdīšana — mans nabaga bērns!
— Un vai jūs bēru zālē ari būsit?
— Nē, kāds brālēns ir uzņēmies bēdīgo pienākumu sagaidīt bēru viesus. Es strādāšu, dakter, kad es strādāju, tad viss zūd.
Un atvadījies prokurors tūdaļ atkal devās pie darba.
Gaitenī ārsts satika Vilfora radinieku, par kuru nupat bija runa, neievērojamu personu, vienu no tām būtnēm, kuras liekas jau daba radijusi blakus lomām pasaulē.
Melni ģērbies, ar krepa lentu ap roku viņš akurāti bija ieradies pēc Vilfora uzaicinājuma, lai uzcītīgi izpildītu savu bēru amatu.
Pulkstens vienpadsmitos sāka pulcēties bēru viesi, piebrauca bēru rati, sanāca daudz ļaužu, kuri vienaldzīgi steidzās noskatīties greznās bērēs kā greznās kāzās.
Zāles pildījās ar labākajām Parīzes aprindām, pazīstamiem vīriem no tautas vietnieku nama un augšnama, no tiesu iestādēm, armijas, literatūras un preses, jo Vilfors ieņēma vienu no pirmajām vietām Parīzē.
Brālēns stāvēja pie durvīm un saņēma viesus pieklājīgi noskumušu, bet ne pārāk bēdīgu seju, kas nebūtu patikusi bēriniekiem.
Arī mūsu pazīstamie Debrē, Šato-Reno un Bošāns bija ieradušies.
— Kas tas par kungu, kas sagaidīja viesus? — jautāja Šato-Reno. — Vai kāds deputāts?
- Nē, — teica Bošāns, — es esmu nolādēts šo kungu katru reizi redzēt un nepazīstu viņu.
— Klausieties, Bošān, vai jūs savā avīzē rakstījāt par šo nāves gadījumu?
— Jā, par to bija runa, bet raksts nav mans, un es šaubos, vai tas būs patīkams Vilfora kungam. Man liekas, tur bija teikts, ka, ja četri nāves gadījumi būtu notikuši citur, ne pie paša prokurora, tad laikam gan prokurors uz tiem būtu pievērsis uzmanību.
— Bet kur tad ir Monte-Kristo?
— Arī Moreli es neredzu.
— Vai tad Morelis bija pazīstams šinī namā?
— Viņš bija tikai Vilfora kundzei priekšā stādīts, bet taču viņam vajadzēja šeit būt, jo par ko tad lai viņš Šovakar runā, ja ne par šim bērēm?
— Klusu, nāk tieslietu ministrs, tas jūtas spiests teikt runu, lai mierinātu nelaiķes tēvu.
Monte-Kristo tiešām nebija ieradies bēru namā; viņš bija aizbraucis pie Danglāra, kurš arī bija palicis mājās.
— A, grāf, — teica Danglārs, — jūs nākat man izsacīt līdzjūtību par nelaimi, kura liekas mani tagad vajā. Mūsu paaudzes cilvēkiem šogad nav laimes, tā nabaga Morserfs aizgāja bojā, tā arī Vilforam nāve laupījusi mīļotu meitu, un īsā laikā viņš nu zaudējis gandrīz vai visu ģimeni. Mor- serfs negodā gāzts un pats nošāvies, un es šā ļaundara Benedeto dēļ esmu kļuvis smieklīgs un…