— Nu, un kas vēl? — jautāja grāfs.
— Ak, vai jūs nezināt, grāf?
— Kāda jauna nelaime?
— Mana meita…
— Eiženijas jaunkundze?..
— Ir mūs atstājusi!
— Ak, mans Dievs, ko jūs sakāt?
— Jā, mīļais grāf. Cik jūs esat laimīgs, ka jums nav ne sievas, ne bērnu.
— Tiešām?
— Ak jā!
— Un jūs sacījāt, ka Eiženijas jaunkundze?..
— Nav spējusi panest kaunu un — lūgusi atļauju aizceļot.
— Un aizceļojusi? Ar baronesi?
— Nē, ar kādu radinieci. Ak, mēs mūsu dārgo bērnu būsim pazaudējuši, jo, cik es pazīstu viņas raksturu, viņa nekad neatgriezīsies Francijā.
— Ko nu, barons kungs! Tādas sāpes var tiešām sagrauzt nabaga vīru, kuram bērns ir visa bagātība, bet miljonārs to var paciest. Jūs, finansu karalis, taču zināsit, ka nauda spēj nomierināt vislabāk.
Danglārs iesāņus uzlūkoja grāfu Monte-Kristo, lai redzētu, vai tas zobojas vai runā nopietni.
— Jā, — viņš tad teica, — ia nauda var nomierināt, tad man jābūt apmierinātam, jo es esmu bagāts.
— Tik bagāts, mīļais baron, ka jūsu manta līdzinās piramīdām: ja kāds gribētu tās nopostīt, viņš neuzdrošinātos, un, ja uzdrošinātos, tad nespētu.
Danglārs pasmīnēja par šo grāfa lielo lētticību.
— Jūs redzējāt, — viņš teica, — ka es nupat izrakstīju piecus mazus čekus. Divus es esmu parakstījis, atļaujiet man arī vēl tos trīs parakstīt!
— Lūdzu, barona kungs!
Acumirkli valdīja dziļš klusums, dzirdēja tikai baņķiera spalvu pa papīru čirkstam.
— Vai tie spāņu papīri, vai no Haiti, vai no Neapoles?
— Nē, — atteica Danglārs, lepni pasmīnēdams.
— Tie ir vekseļi uzrādītājam Francijas bankā. Palūkojiet, grāf, jūs, kas esat finansu ķeizars, vai jūs esat daudz šādas papīra strēmelītes redzējis, no kurām katra ir veseli miljonu vērta?
Monte-Kristo paņēma lik lepni rādītos čekus un lasīja:
„Francijas bankas direktors tiek lūgts uz mana rēķina no maniem noguldi jumiem izmaksai summu — piecus miljonus franku.
Barons Danglārs.„
— Pieci miljoni! — iesaucās grāfs. — Ak jūs, Krēzs tāds!
— Tādi nu reiz ir mani veikali, — teica Danglārs.
— Tas ir apbrīnojami, jo summa laikam tiks izmaksāta skaidrā naudā.
— Jā, skaidrā naudā.
— Ak, tas ir smalki, ka ir tāds kredīts: piecas papīra strēmelītes ir piecus miljonus vērtas, to vajag paša acīm redzēt, lai ticētu.
— Vai jūs šaubāties? Pavadiet manu komiju, un jās redzēsit, ka izmaksās!
— Nē, - teica Monte-Kristo, — es nebūt nešaubos, bet man pašam būs tas jāizmēģina. Mans kredīts pie jums bija seši miljoni, es esmu izņēmis 9(XKXX) franku, tātad man vēl paliek pieci miljoni un simts tūkstoši. Es tātad paņemšu šos piecus papīrīšus un došu jums ģenerālkvīti par sešiem miljoniem franku. Es rēķinu paņēmu līdzi, tāpat kvīti, jo man šodien nauda ir ļoti vajadzīga.
Un Monte-Kristo pasniedza baņķierim kvīti, paņemdams piecus čekus.
Kad zibens būtu iespēris pie Danglāra kājām, viņš nebūtu vairāk nobijies.
— Kā? Kā? — viņš stomījās. — Grāfa kungs, jūs ņemat šo naudu? Bet atvainojiet, tas ir noguldījums no labdarības iestādēm, kas man vēl šorīt ir jāizmaksā.
— Ak, — teica Monte-Kristo, — tā ir cita lieta. Es jau nepastāvu uz šiem čekiem, samaksājiet man citā veidā! Es gribēju tos ziņkārības dēļ paņemt un būtu tad visur stāvējis par barona Danglāra firmas lielo drošību, ka tā- bez iepriekšējas pieteikšanas uz vietas man izmaksāja piecus miljonus. Tā būtu bijusi ļoti laba reklāma! Bet ņemiet vien savu čekus atpakaļ un dodiet man citus!
Un viņš pasniedza baņķierim čekus, kurš līķa bālumā izstiepa pēc tiem roku.
Bet tad viņš piepeši apdomājās, viņa izbiedētajā sejā parādījās smaids.
— Lai arī paliek tā, — viņš teica, — jūsu kvīts ir tā pati naudas vērtība.
— Ak jā, ja jūs būtu Romā, Tomsona un Frenča nams jums bez stomīšanās izmaksātu visus sešus miljonus.
— Atvainojiet, grāf, atvainojiet!
— Tātad es varu šo naudu paturēt?
— Jā, paturiet! — teica Danglārs, sviedrus no pieres slaucīdams.
Monte-Kristo iebāza lēni kabatā visus piecus čekus, it kā gribēdams
teikt: „Vēl ir laiks, es varu atdot."
— Ņemiet un paturiet! — vēlreiz teica Danglārs. — Bet nu paliek vēl tie simts tūkstošu franku.
— Ak, tas mazums, — teica Monte-Kristo, — tik daudz jau apmēram būs sakarā ar kursa maiņu, mēs esam līdzīgi, paturiet tos!
— Grāf, — teica baņķieris, — vai jūs runājat nopietni?
— Es nekad nejokoju ar baņķieri.
Monte-Kristo atvadījās un izgāja, kad sulainis pašlaik pieteica Bovila kungu, labsirdības iestāžu ģenerālinspektoru.
— Es atnācu vēl īstā laikā, — aiziedams teica Monte-Kristo, — te arī cits nāk pēc jūsu čekiem.
Danglārs vēlreiz nobālēja.
Monte-Kristo sveicināja Bovila kungu un pasmīnēja, redzēdams viņa rokās portfeli naudas saņemšanai.
Tad viņš sēdās savos ratos un lika braukt uz valsts banku.
— Labdien, mans kreditora kungs! — tikmēr Danglārs teica jaunajam viesim. — Jūs laikam gan nākat kā kreditors?
— Jā, barona kungs, — teica Bovils, — atraitnes un bāriņi manā personā nāk lūgt pēc dāvanas piecu miljonu vērtībā.
— Ak, viņi ir nožēlojami, šie bāriņi, — turpināja Danglārs joku, — nabaga bērni!
— Jūs vakar saņēmāt manu vēstuli?
— Jā.
— Še ir mana kvīts par piecu miljonu saņemšanu.
— Mans mīļais kungs, — teica Danglārs, — jūsu bāriņi un atraitnes būs tik laipni vēl pagaidīt vienu dienu, jo nupat Monte-Kristo kungs, kuru jūs redzējāt aizejam — jūs taču redzējāt?