— Jā, nu?
— Nu, šis kungs paņēma līdz jūsu miljonus.
— Kā tā?
— Grāfam Monte-Kristo no Tomsona un Frenča bankas Romā bija neaprobežots kredīts pie manis; šodien viņš nāca, lai uzreiz atprasītu no manis piecus miljonus; es viņam devu čekus uz valsts banku, kur mana nauda noguldīta, un jūs sapratīsit, ka bankas direktoram būtu ļoti nepatīkami vienā dienā piepeši izmaksāt desmit miljonus. Pēc divām dienām es jums labprāt pakalpošu.
— Ā, — neticīgi iesaucās Bovils, — piecus miljonus paņēma šis kungs, kurš mani sveicināja?!
— Monte-Kristo pazīst vai visu pasauli. Varbūt arī jūs?
— Piecus miljonus?!
— Šeit ir viņa kvīts, aptaustiet to kā neticīgais Svētais Toms!
Bovila kungs paņēma kvīti un lasīja:
„Saņēmu no baņķiera barona Danglāra kunga piecus miljonus, kurus viņš var saņemt no Tomsona un Frenča nama Romā"
— Nudien, taisnība! — teica izbrīnījies Bovils. — Un viņam bija vēl pieci miljoni pie jums?! Tas jau ir īsts nabobs!
— To es nezinu, bet viņam ir trīs neaprobežotas kredītzīmes pie manis, pie Rotšilda un pie Lafita. Kā redzat, viņš man ir devis priekšroku un maksāja man simttūkstoš franku par kursa maiņu.
— Bet tas jau ir brīnišķīgi, — iesaucās Bovils, — es iešu pie viņa un lūgšu kādu artavu savām labdarības iestādēm.
— Ak, viņš ik mēnesi dod dāvanas par divdesmit tūkstošiem franku!
— Tas ir lieliski, es viņam pastāstīšu par skaisto Morserfa kundzes un dēla piemēru, kuri visu savu mantu norakstījuši labdarības iestādēm.
— Kādu mantu? — jautāja Danglārs.
— Nesen mirušā ģenerāļa Morserfa, jo viņi negribot dzīvot no naudas, kura iegūta nekrietnā ceļā.
— Bet no kā tad Morserfa kundze domā dzīvot?
— Viņa aizbrauca kaut kur uz provinci.
— Vai tu redz, cik godprātīgi! — teica Danglārs. — Cik liela tad bija visa dāvātā summa?
— Simts trīsdesmit tūkstoši franku. Bet runāsim par saviem miljoniem, — teica Bovils.
— Labi, — teica Danglārs, — vai tad jums tik ļoti vajag to naudu?
— Jā, rīt būs kases revīzija.
— Ā, kāpēc to neteicāt tūlīt? Atsūtiet rīt ap divpadsmititem pakaļ. Bet pag' — baņķieris pārtrauca pats sevi, — jūs varat izdarīt vēl labāk. Še, ejiet ar šo Monte-Kristo kvīti pie Rotšilda vai Lafita, viņi abi izmaksās jums naudu!
— Kaut gan čeks izrakstīts uz Romu?
— Jā, tas vislielākais maksās jums diskonto apmēram piecpadsmit tūkstošus franku.
Inspektors pielēca kājās.
— Nē, nē, tad es labāk gaidīšu līdz rītdienai.
— Ak, atvainojiet, — nekaunīgi teica Danglārs, — es domāju, ka jums jāaizpilda kāds mazs iztrūkums.
— Paldies Dievam, nē, — teica Bovils.
— Tātad uz rītdienu.
— Bet vai būs noteikti?
— Ā, jūs jokojat, protams, rīt pulkstens divpadsmitos.
Tiklīdz Bovils bija atvadījies un aizgājis, Danglārs iesaucās:
— Tāds muļķis!
Un, iebāzdams Monte-Kristo čeku savā kabatas grāmatiņā, viņš turpināja:
— Atnāc vien rīt pēc naudas, tad es jau sen būšu projām.
Tad Danglārs aizslēdza visas durvis, iztukšoja savu kasi, paņēma 50000 bankas zīmju, sadedzināja dažus papīrus, citus sakārtoja un uzrakstīja vienu vēstuli, kuru nosūtīja pēc adresāta:
„Baronesei Danglāra kundzei."
— Es pats šo vēstuli nolikšu uz viņas tualetes galdiņa, — viņš nomurmināja.
Tad viņš izņēma savu ārzemju pasi, priecīgi berzēja rokas un teica:
— Labi, pase vēl derīga divus mēnešus!
VIII
Perlašezas kapsēta
Pa to laiku bēru gājiens no Vilfora nama bija nonācis Perlašēzas kapsētā, kur Vilforiem bija dzimtskapi.
Gājiens bija lielisks: vairāk nekā divdesmit bēru rati, kuriem sekoja vairāk nekā piecdesmit aristokrātisku ekipāžu un kāds pustūkstotis personu kājām. Šīs jaunās, skaistās meitenes nāve bija visus uztraukuši.
Ceļā bēru gājienu sastapa grāfa Monte-Kristo ar četriem melniem zirgiem aizjūgtā kariete; Monte-Kristo izlēca no karietes un pievienojās bēriniekiem.
Bošāns un Šato-Reno tūdaļ ieraudzīja grāfu un tuvojās viņam.
— Kur Morelis? — jautāja Monte-Kristo.
Neviens nemācēja viņam atbildēt.
Pēdīgi gājiens nonāca pie kapsētas, un grāfa asais skatiens šeit drīz atrada meklēto aiz kādas cipreses ejam uz kapa vietu.
Tuvāk pienākot, grāfs Monte-Kristo pamanīja, cik bāls ir Morelis; arī jautrajiem jaunajiem kungiem tas likās dīvaini. Visas bēru ceremonijas laikā Monte-Kristo neizlaida Moreli no acīm; kad ceremonija bija beigusies un visi sāka izklīst, Monte-Kristo atvadījās un nozuda ļaužu drūzmā. Bet viņš neaizgāja, nostājās turpat aiz kāda monumenta, no kurienes varēja redzēt Moreli.
Kad kapsēta bija palikusi gluži tukša, Morelis pienāca kapiem tuvāk, palūkojās apkārt un tad nometās ceļos, vaidēdams:
— Ak, Valentīna!
Šajā vienā vārdā bija tik daudz sāpju un moku, ka Monte-Kristo, kurš to dzirdēja, vai sirds gribēja lūzt aiz līdzcietības; klusi viņš pienāca un uzlika roku uz Moreļa pleca.
— Mans draugs, es jūs meklēju, — viņš teica.
— Jūs redzat, es lūdzu Dievu, — klusi atbildēja Maksimiliāns.
Ar pētošu skatienu Monte-Kristo uzlūkoja viņu un tad, mazliet nomierinājies, teica:
— Vai nebrauksim kopā atpakaļ uz Parīzi?
— Ļaujiet man palikt šeit vienam! — Morelis atteica tikpat rāmi.
Grāfs Monte-Kristo aizgāja bez ierunām, bet palika vēl turpat kapsētā,
lai uzlūkotu Moreli. Par laiku Maksimiliāns piecēlās un, atpakaļ neatskatīdamies, izgāja no kapsētas.
Grāfs Monte-Kristo zināmā attālumā sekoja jauneklim, un, tiklīdz tas bija nonācis savās mājās, arī pieklauvēja.