Tiklīdz viņš gribēja sēsties pie galda, kad stingra, droša roka paraustīja zvaniņu: sulainis gāja atvērt durvis, un Vilfors dzirdēja kādu balsi, kura nosauca viņa vārdu.
„Kas gan varētu būt uzzinājis, ka es iebraucu Parīzē?" jaunais cilvēks nodomāja.
Te sulainis atgriezās atpakaļ.
— Nu? — jautāja Vilfors. — Kas ir? Kas zvanīja? Kas pēc manis jautāja?
— Kāds svešs cilvēks, kurš negribēja nosaukt savu vārdu.
— Kā? Svešs cilvēks, kurš negrib teikt savu vārdu, un ko viņš vēlas no manis?
— Viņš grib ar jums runāt.
— Ar mani?
— Jā.
— Viņš mani sauca vārdā?
— Jā.
— Kāds viņš izskatās?
— (Jādus piecdesmit vecs.
— Mazs vai liels?
— Gandrīz vai jūsu augumā.
— Tumšmatis vai gaišmatis?
— Tumšmatis, pilnīgs tumšmatis: melnmatis, mainas acis, melnas uzacis.
— Un kā apģērbies? — jautāja Vilfors arvien bailīgāk un dzīvāk. — Kā viņš ir ģērbies?
— Garos, zilos svārkos, no apakšas līdz augšai aizpogāts, ar (Joda Leģiona ordeni.
— Tas ir viņš! — nočukstēja Vilfors nobālēdams.
— Velna lai parauj! — pa durvīm ienākdams, teica vīrs, par kura pazīšanas zīmēm mēs jau divas reizes dzirdējām. — Kas par garām ceremonijām! Vai Marselā ir tāda paraža, ka dēli liek tēviem gaidīt priekštelpās?
— Tēvs! — iesaucās Vilfors. — Tātad es neesmu maldījies un šaubījies, ka tas esat jūs.
— Ja tu šaubījies, ka tas esmu es, — atteica ienācējs, nostādīdams savu nūju kaktā un nolikdams cepuri uz krēsla, — mīļais Žerār, tad no tavas puses nav laipni man tagad nenākt pretim.
— Atstāj mūs, Žermēn! — Vilfors teica sulainim. Sulainis izgāja, acīm redzami izbrīnījies par notikumu gaitu.
XI
Tēvs un dēls
Nuartjē, kurš bija ienācis sava dēla istabā, ar acīm sekoja sulainim, kamēr tas aizdarīja durvis; tad, bez šaubām, baidīdamies, ka sulainis varētu klausīties aizdurvē, pats atvēra vēlreiz durvis, pa kurām sulainis bija izgājis. Šāda pārliecināšanās nebija velta, jo sulainis tiešām bija apstājies aiz durvīm un nu tikai aši steidzās projām. Nu Nuartjē pats aizvēra arī priekšiņas durvis, tad durvis uz guļamistabu, aizstūma bultas priekšā un sniedza roku Vilforam, kurš bija brīnumu pārņemts un sekoja visām Nuartjē kustībām.
— Vai zini, mīļais Žerār, — Nuartjē teica jaunajam cilvēkam smīnēdams, — kā liekas, tu ne visai priecājies, ka tevi esmu apmeklējis?
— Ak nē, tēv, — teica Vilfors, — esmu gluži aizgrābts; bet nemaz nebiju gaidījis jūsu apciemojumu, un tāpēc tas mani pagalam apmulsināja.
— Nu, mans mīļais, — teica Nuartjē atsēzdamies, — man liekas, ka es to pašu varu sacīt no savas puses. Kā? Jūs rakstāt, ka 28. februārī jūsu derības Marselā, un 3. martā jūs esat šeit Parīzē?!
— Jā, esmu šeit, — teica Žerārs Vilfors, pieiedams tuvāk Nuartjē, — tad nežēlojieties par to, jo esmu jūsu dēļ atbraucis, un šis ceļojums varbūt jūs glābs.
— A, lūk kā! — teica Nuartjē, laiski staipīdamies atzveltnē. — Pastāstiet man par to, ierēdņa kungs, tas laikam būs ļoti pievilcīgs stāsts.
— Tēv, vai jūs zināt par kādu bonapartistu klubu, kurš sapulcējas Sv. Jēkaba ielā?
— Jēkaba ielā 53? Jā, tur es esmu priekšsēdētāja biedrs.
— Tēv, jūsu aukstās asinis liek man drebēt!
— Ko tad tu brīnies, mans mīļais? Esmu bijis padzīts no tēvijas, izbēdzis no Parīzes, siena vezumā paslēpts, Bordo apriņķī policijas vajāts, — tā pieradu pie visādām briesmām. Turpini nu savu stāstu. Nu, kas tad ir noticis tanī klubā?
— Noticis ir tas, ka tika atsaukts ģenerālis Kenels un ka ģenerālis Kenels, kurš pulksten deviņos izgāja no mājām, otrā dienā atrasts noslīcis Sēnā.
— Un, kas jums stāstīja šo skaisto stāstu?
— Pats karalis.
— Nu, es jums pateikšu kādu jaunu ziņu kā atlīdzību par jūsu jauko stāstu, — teica Nuartjē.
— Es domāju, ka jau zinu to, ko jūs gribat man paziņot, - atteica Vilfors.
— Vai jau zini, ka viņa augstība ķeizars ir atgriezies Francijā?
— Cietiet klusu, tēv, lūdzu jūs jūsu un manis dēļ. Jo es zināju šo jauno ziņu un pat zināju agrāk nekā jūs, jo jau trīs dienas kā aulekšoju no Marseļas uz Parīzi.
— Jau trīs dienas? Tu neesi pie pilna prāta! Pirms trim dienām ķeizars vēl nebija kuģī iekāpis.
— Kas par to, — atteica Vilfors. — Es zināju par nodomu.
— Kā tu to uzzināji?
— No vēstules, kura jums tika sūtīta no Elbas salas.
— Vēstule man?
— Jā, jums. Es to vēstuli noņēmu vēstnesim. Ja šī vēstule tanī brīdī būtu tikusi citam rokās, jūs, tēv, varbūt būtu kara tiesas nošauts.
Vilfora tēvs tikai pasmējās.
— Ej jau, ej, — viņš teica, — vai tad restaurācija ir pārņēmusi no ķeizara Napoleona ātru un drošu rīkošanos?.. Nošaut! Mans mīļais, kur tu esi tik straujš! Un kur tad atrodas šī vēstule? Es tevi pārāk labi pazīstu un domāju, ka tu to esi jau nodevis karaļa valdībai.
— Es to sadedzināju, jo šī vēstule bija jūsu nāves spriedums.
— Un jūsu karjeras pēdējā stundiņa, — ņirgājoši piebilda tēvs. — Es to saprotu; bet nu jau nav ko baidīties, jo tu esi man labvēlīgs.
— Es daru vairāk nekā to, es glābju jūs no nāves.
— A, sasper velns! Tas jau ir pievilcīgi! Kā tad tas notiek?
— Tad jau man atkal jārunā par šo klubu Sv. Jēkaba ielā!
— Kā liekas, šis klubs ir pieaudzis pie sirds policijas kungiem. Kāpēc tad viņi nav krietnāk meklējuši? Tad jau būtu varējuši arī atrast.
— Viņi to nav atraduši, bet ir jau uz pēdām.