— Ak, esiet sveicināts, grāf! — iesaucās Jūlija, viņu laipni saņemdama.
— Vai Maksimiliāns ir pārnācis? — jautāja Monte-Kristo. — Man tūdaļ ar viņu jārunā.
Monte-Kristo uzkāpa augšā Maksimiliāna dzīvoklī; durvis bija no iekšas aizšautas un logiem aizlaists priekšā prieškars.
„Piezvanīt?" viņš nodomāja. „Ak nē, tad Maksimiliāns tik vēl pasteigtos ar sava nodoma īstenošanu un zvana skaņām kā atbilde atskanētu pistoles šāviens."
Monte-Kristo stipri drebēja; tad viņš aši ar elkoni izsita durvju loga rūti, pacēla zīda priekškaru un redzēja, ka Maksimiliāns, kurš rakstīdams bija sēdējis pie galda, uzlēca kājās.
— Lūdzu tūkstošreiz piedot, mīļais draugs, — teica Monte-Kristo, - es paslīdēju uz grīdas un ar elkoni izsitu loga rūti. Neliecieties traucēties, es pats atvēršu durvis.
Un, iebāzdams roku caur izsisto loga rūti, Monte-Kristo attaisīja durvis.
Morelis bija manāmi apjucis un nāca pretī Monte-Kristo, lai lūkot 11 viņu atturēt no ienākšanas.
— Hm! — teica Monte-Kristo. — Pie jums grīdas ir gan gludas kā spogulis!
— Vai jūs sagriezāt roku? — Morelis jautāja.
— Es nezinu, bet ko jūs tur darījāt? Rakstījāt?
— Jā, es rakstīju, bet kas tad ir?
Monte-Kristo pagāja viņam garām un, pētīgi uz viņu skatīdamies, teica:
— Jūs rakstījāt, un blakus uz galda pistoles?
— Es gatavojos ceļojumam, — dusmīgi atteica Morelis.
— Mans draugs! — Monte-Kristo teica bezgala maigā balsi.
— Mans kungs?
— Mīļais Maksimiliān, neķerieties pie pēdējā līdzekļa, es jūs ludzu!
— Mans Dievs, vai tad ceļojums ir pēdējais līdzeklis? — Morelis atteica.
— Maksimiliān, — teica Monte-Kristo mīkstā balsī, — abi noņemsim maskas. Jūs mani nepievilsit ar savu ārējo mieru, kā es ne ar savu piepešo ierašanos; Jūs sapratīsit, ka es esmu ļoti nemierīgs, ja jūs traucēju šādā stāvoklī, Morei, jūs gribat nonāvēties?
— Ā. — teica Morelis trīsēdams, — kāpēc jūs tā domājat?
Grāfs piesteidzās pie galda un, noņēmis no iesāktās vēstules uzklāto lapu, sāka lasīt vēstuli, kaut gan Morelis aši piesteidzās, lai to izrautu viņam no rokām.
— Šeit ir rakstīts, ka jūs gribai nonāvēties, — Monte-Kristo teica.
— Nu, labi! — kliedza Morelis, no sava ārējā miera piepeši pāriedams uz spēju uzbudinājumu. — Nu, labi, un ja ari tā būtu, kas varētu, kas iedrošinātos mani atturēt, kad es sacītu: „Visas manas cerības ir zudušas, mana sirds lauzta, mana dzīvības liesma izdzēsta…" Kad es sacītu: „Līdz- cietība pavēl ļaut man mirt, jo, kad es nemirstu, es kļūšu ārprātīgs!" Vai kāds būtu tik nežēlīgs, ka atbildētu: „Tev nav taisnība!" Vai būtu kāds, kam būtu dūša tā sacīt?
— Jā, Morei, jā, — atteica Monte-Kristo.
— Jūs? - kliedza Morelis lielākās dusmās un pārmetumos. — Jūs, kas mani ar neprātīgām cerībām, nepamatotiem solījumiem atturējāt! Bez jums es varbūt būtu vēl spējis viņu glābt, vismaz viņa būtu mirusi manās rokās! Jūs, kas lielījāties, ka jums rokās visa gudrība, visa vara, kas gribējāt izrādīties par likteni šeit zemes virsū un kas nespējāt ne pretindi gādāt noindētai meitenei! A, es jūs nožēlotu, mans kungs, ja pārāk nenicinātu!
— Morel!!
— Jā, jūs vēlējāties, lai es noņemu masku, nu es izpildu vēlmi… Jā, kad jūs man sekojāt kapsētā, es jums vēl atbildēju, jo man ir laba sirds… Bet, kad jūs, draudzību velti valkādami, man nākat pakaļ pat manā istabā, kad jūs man uzkraujat jaunas mokas, kad es domāju jau visas izbaudījis, — tad, grāf Monte-Kristo, mans lielais labdari, vispārējais palīg un glābēj, esiet apmierināts, jūs redzēsit, kā mirst jūsu bijušais draugs!..
Un nelaimīgais kā ārprātā metās pie pistolēm.
Bāls kā spoks, bet zibošām acīm grāfs uzlika roku uz pistolēm un teica:
— Es jums saku, jūs nenonāvēsities!
— Palūkojiet taču mani atturēt! — kliedza Morelis, otrreiz pēc pistolēm mezdamies.
— Es jūs atturēšu, — teica Monte-Kristo, satverdams viņu ar stiprām rokām.
— Bet kas tad jūs esat, ka iedrošināties varu lietot pret brīviem un domājošiem cilvēkiem?! - sauca Morelis.
— Kas es esmu? — atkārtoja Monte-Kristo. — Klausieties, es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir tiesība jums sacīt: „Morel, negribu, ka tava tēva dēls šodien mirtu!"
— Kāpēc jūs runājat par manu tēvu? — stomījās Maksimiliāns atkāpdamies. — Kāda daļa mana tēva piemiņai gar šo lietu?
— Tāpēc, ka es esmu tas, kas glāba tava tēva dzīvību, kad viņš gribēja tāpat nonāvēties — kā tu šodien. Tāpēc, ka es esmu tas vīrs, kas tavai māsai sūtīja naudas maku un tavam vecajam tēvam kuģi „Faraons". Tāpēc, ka es esmu Edmons Dantess, kas tevi kā bērnu turēja klēpī!
Morelis atkāpās vēl soli atpakaļ, apmulsis, sadragāts, smagi elsodams, tad piepeši spēki likās viņu atstājam, viņš iekliedzās un saļima.
Bet tikpat piepeši viņa spēki atkal atmodās, viņš uzlēca augšā, izskrēja no istabas un sauca tad pilnā balsi:
— Jūlija, Jūlija! Emanuēl, Emanuēl!
Monte-Kristo gribēja viņu atturēt, bet viņš aši izrāvās. No viņa kliedzieniem izbiedēti, saskrēja pāris sulaiņu, kā arī Emanuēls un Jūlija.
Morelis satvēra māsu un svaini pie rokas un teica:
— Nāciet, nāciet, lūk, tas ir viņš, mūsu labdaris, mūsu tēva dzīvības glābējs, tas ir…
Viņš gribēja teikt „Edmons Dantess", — bet grāfs aizturēja viņa muti.
Emanuēls, Jūlija, Maksimiliāns apskāva viņu, spieda tam rokas un izrādīja tik dziļu, sirsnīgu prieku un pateicību, ka šī dzelzs vira sirds izkusa, uguns stars no viņa sirds iešāvās viņa acīs, viņš nolieca galvu un raudāja…