— Ā, jūs man tiešām apsolāt? — iesaucās Morelis priecīgi. — Ja es mēneša laikā neesmu nomierinājies, jūs man ļaujiet pilnu brīvību un nesauksit par nepateicīgu, lai es darītu ko darīdams?
— Jā, Morei, to es tev zvēru: pēc mēneša šinī pašā stundā un dienā — šī diena man svēta, es nezinu, vai tu to esi domājis, — mums šodien ir piektā septembra diena, kad es pirms desmit gadiem izglābu tavu tēvu!
Morelis aizgrābts noskūpstīja Monte-Kristo roku.
— Pēc viena mēneša, — turpināja Monte-Kristo, — mēs sēdēsim viens otram pretī, uz galda mūsu priekšā ieroči un viegla nāve, bet apsoli arī tu man gaidīt un tik ilgi dzīvot!
— Jā, es to zvēru.
Monte-Kristo apkampa jaunekli, un abi turējās ilgi apkampušies, ne vārda nerunādami.
— Un tagad, — teica grāfs, — tu dzīvosi pie manis, tev dos Haides istabas, un manas meitas vietā stāsies mans dēls.
— Haide? — jautāja Morelis. — Kas ar viņu noticis?
— Viņa šonakt ir aizceļojusi.
— Lai tevi atstātu? — jautāja jauneklis.
— Nē, lai mani sagaidītu. Uz redzēšanos, Maksimiliān, manā namā! Tagad es no šejienes vēlētos neredzēts aiziet.
Morelis paklausīja.
IX
Dalīšana
Namā, kurā Albērs Morserfs bija noīrējis dzīvokli sev un mātei, pirmo stāvu apdzīvoja kāda ļoti noslēpumaina persona.
Tas bija vīrs, kura seju pat durvju sargs vēl nebija labi redzējis. Ziemu viņš bija līdz kaklam ietinies, vasaru viņš ikreiz šņauca degunu, garām iedams, un turēja lakatiņu sejas priekšā. Vispār bija izplatījušās baumas, ka tā ir kāda augsti stāvoša persona, un tāpēc neviens neuzdrošinājās tai pakaļ pētīt.
Viņš mēdza atnākt savā dzīvoklī pulkstens četros pēc pusdienas, bet nekad nepalika tur pa nakti. Kāda veca kalpone uzkopa istabas. Ikreiz pēc noslēpumainā vīra ierašanās mēdza atbraukt dziļi plīvurā ietinusies kundze un klusiem soļiem ieiet noslēpumainajā dzīvoklī.
Dienu pēc Mersedes apciemojuma pie Danglāra nepazīstamais ieradās jau pulkstens desmitos. Gandrīz vai reizē ar viņu atbrauca aizplīvurotā kundze.
— Ak, Lisjēn, mans draugs! — iesaucās kundze, ieiedama uzīvoklī.
— Kas ir noticis, dārgā draudzene? Jūsu vēstule šorīt mani ļoti pārsteidza, sakiet aši, kas ir noticis, nomieriniet mani!
— Lisjēn, liels notikums, — teica kundze, — Danglāra kungs šonakt ir aizbraucis.
— Danglāra kungs? Aizbraucis? Kurp?
— To es nezinu.
— Kā? Jūs nezināt? Tātad viņš aizbraucis, lai neatgrieztos?
— Jā, viņš līdz ar savu sulaini, izbraucis no pilsētas ar ekstrapastu uz Fonteneblo.
— Ak, pagaidiet, mans draugs, viņš man atstājis vēstuli! Lasiet! — teica baronese Danglāra, pasniegdama vēstuli Debrē.
„Cienijamā kundze un ļoti uzticamā laulātā draudzene!"
Neko nedomādams, Debrē uzlūkoja baronesi, kura stipri nosarka.
Debrē turpināja lasīt:
„Kas Jūs šo vēstuli saņemsit, Jums vairs nebūs vīra, kā Jums vairs nav meitas — Francija tad jau būs tālu aiz manis. Es Jums kā gudrai sievai došu paskaidrojumus, kurus Jūs gan sapratīsit. Šorīt man bija jāizmaksā pieci miljoni, un no rīta man jāizmaksā tikpat liela summa. Es šo otru rītu negribu sagaidīt. Es zinu, ka jūs to ļoti labi saprotat, jo manas veikala darīšanas Jums vēl labāk zināmas nekā man: ja kāds gribētu jautāt, kur palika manas mantas lielākā daļa, es pats uz to nespētu atbildēt, kamēr Jūs to zināt itin labi.
Vai Jūs arī esat brīnījusies par mana bankrota ātrumu? Par to uguni, kurā izkusa visi mani zelta krājumi? Ak, es tur redzēju tikai postošu uguni, kamēr Jūs, es ceru, pelnos būsit atradusi arī mazliet zelta.
Apmierinādamies ar šo cerību, es aizeju, mana ļoti gudrā laulātā draudzene, un sirdsapziņa neizsaka man ne mazāko pārmetumu. Jums paliek labi draugi, minētie zelta pelni un pilnīga brīvība.
Bet vēl kāds vārds jāpiebilst, gluži mūsu starpā. Kamēr es vēl domāju, ka Jūs rūpējaties par mūsu nama un meitas labklājību, es pievēru acis, bet kad Jūs sākāt manu namu postīt, es negribu vairs būt par pamatu svešu ļaužu laimei. Es Jūs apņēmu par sievu bagātu, bet maz godātu, piecpadsmit gadus es vairoju mūsu mantu, tā kļuva ļoti liela, kamēr man gluži neizprotamās katastrofas, bez manas vainas, to pilnīgi izpostīja. Jūs šajā posta darbā piepalīdzējāt, un nu atkal es Jūs atstāju — bagātu, bet maz godātu.
Es aizbraucu vēl šodien, lai strādātu pats sev. Esmu Jums pateicīgs par labo paraugu, kā vajag tikai par sevi rūpēties, un es sekošu tam.
Jūsu padevīgais
barons Danglārs."
Baronese pa visu laiku, kamēr Debrē lasīja šo nepatīkamo vēstuli, nebija viņu izlaidusi no acīm un pamanījusi, ka viņš vairākas reizes bija nobālis un nosarcis.
— Nu? — jautāja baronese, kad Debrē bija beidzis lasīt un salocīja vēstuli.
— Nu, cienījamā kundze? — mehāniski atkārtoja Debrē.
— Ko jūs domājat?
— Es domāju, ka Danglāra kungs aizbraucis pilns aizdomu.
— Protams, bet vai tas ir viss, ko jūs man varētu sacīt?
— Es jūs nesaprotu, — vēsi teica Debrē.
— Viņš aizbraucis, lai nekad vairs nenāktu atpakaļ. Viņš mani atstāj šeit — un es esmu brīva uz visiem laikiem, — baronese piebilda lūgdamās.
Bet Debrē nekā neatbildēja, atstādams to viņas bailēm.
— Kā? — pēdīgi iesaucās baronese.
— Jūs man neatbildat?
— Vai jūs no manis vēlaties padomu?
— Jā, jā.
— Nu, tad es jums dodu padomu ceļot, — vēsi atbildēja jaunais cilvēks.
— Ceļot? — čukstēja baronese.
— Jā. Jūs esat bagāta un gluži brīva, kā Danglāra kungs pareizi saka. Ceļojums liks aizmirst nepatīkamos notikumus Parīzē. Pasaulei vajag turēt jūs par atstātu un nabaga sievu, jo bagātību neviens nepiedos bankrotējuša vīra sievai. Tagad palieciet vēl divas nedēļas Parīzē un izstāstiet katram, kas grib klausīties, cik nelaimīga, cik atstāta jūs esat. Tad pa- metiet visu sava nama dārgo ierīkojumu kreditoriem un aizbrauciet, un visi vienā balsī slavēs jūsu krietnumu un nesavtību. Visi jūs uzskatīs par nabagu, atstātu sievu, tikai es zinu jūsu mantas stāvokli un esmu gatavs dot jums par to rēķinu.