Bāla un gluži satriekta par Debrē atraidošo aukstumu, baronese tik tikko saprata sava agrākā mīļākā runu.
— Atstāta, jā, atstāta, mans kungs, — viņa atkārtoja, — jā, jums taisnība; atstāta, par to neviens nešaubīsies.
— Bet bagāta, ļoti bagāta, - turpinaja Debrē, izņemdams kaut kādus papīrus no savas kabatas grāmatiņas.
Baronese nekā vairāk neteica, viņas lepnums bija lauzts, viņa bija sava mīļākā atstāta. Viņa spēja tik tikko noturēt asaras.
— Cienījamā kundze, — atkal teica Debrē, — tagad ir seši mēneši, kopš mēs biedrojamies; jūs devāt mums simttūkstoš franku pamatkapitāla. Ar šo kapitālu mēs pelnījām maijā 400000 franku, jūnijā 900000, jūlijā 700000, tas bija tad, kad mēs spekulējām ar spāņu papīriem. Augustā mēs zaudējām 300000, bet drīz atkal pelnījām, un nu tagad galu galā mums ir kopā 2400000 franku, tas būtu katram no mums viens miljons un divsimt tūkstoši franku.
— Tagad, — Debrē turpināja kā īsts biržas aģents, — mums ir 80000 franku procentu no šīs summas.
— Bet no kurienes tad ņemt procentus, kad jūs naudu neesat nekur veikalā ielicis? — viņu pārtrauca baronese, kuras atraidītās mīlestības sāpes bija remdinājusi naudas skaņa.
— Ā, man taču bija no jums pilnvara, — teica Debrē, —. un es šo summu izmantoju veikalā. Un jūsu daļa tātad ir 40000 franku un bez tam vēl jūsu ieliktais pamatkapitāls - 100000 franku. Es šo naudu aizvakar izņēmu, jo paredzēju, ka man nāksies jums dot rēķinu. Šeit ir nauda — puse banku zīmēs, puse labos vekseļos.
Un viņš nodeva baronesei naudu un papīrus, piebilzdams, ka nauda ir droši noguldīta un viņa varot būt gluži mierīga.
Nopūzdamās baronese ielika bankas zīmes un vekseļus savā kabatas grāmatiņā un tad bāla un klusa gaidīja kādu maigāku vārdu, kas viņu nomierinātu par viņas lielo bagātību.
Bet viņa gaidīja velti.
— Tagad, cienījamā kundze, — turpināja Debrē, — jums būs gada ienākums 60000 liru, tā ir milzīga bagātība kundzei, kura vismaz gada laikā nedrīkst atklātībā rādīties. Jūs varat izpildīt tagad katru savu vēlmi, un, ja ne, es vēl varu no savas daļas aizdot.
— Pateicos, mans kungs, — teica baronese, — nabaga sievietei, kura ilgi nevarēs rādīties pasaulē, tā ir pārāk liela manta.
Debrē pakustējās, it kā gribētu teikt: „Kā jums tīk."
Nabaga baronese aizvien vēl bija cerējusi, bet Šī kustība, šis vēsais skatiens un tad klusuciešana viņu galīgi satrieca. Viņa piecēlās, atvēra durvis un, atpakaļ nepaskatīdamās, aizgāja.
Debrē gluži vienaldzīgi ļāva viņai aiziet, tad apsēdās un sāka aprēķināt vēlreiz savus kapitālus.
— Jā, jā, — viņš teica, — man paliek viens miljons sešdesmit tūkstoši franku. Žēl, ka Vilfora jaunkundze nomira. Es viņu labprāt būtu precējis, bet nu jau man rokas ir brīvas.
Un flegmātiski viņš nogaidīja vēl minūtes divdesmit un tad arī aizgāja.
Vienu stāvu augstāk virs Debrē dzīvokļa atradās Morserfa un viņa mātes dzīvoklis.
Nabaga grāfiene Mersedese šinīs nedaudzajās dienās bija ļoti pārvērtusies. Nevis bagātības lepnums bija zudis — viņa nekad nebija lepna bijusi greznuma dienās, — nē, viņas acis vairs nestaroja, viņas lūpas vairs nesmaidīja, jautri, asprātīgi vārdi vairs nebija dzirdami no viņas mutes.
Tomēr ne nabadzība un trūkums bija salauzis viņas spēkus, viņa labprātīgi bija nokāpusi no augstumiem un arī trūkumā izlikās kā karaliene, kaut gan zelta trauku vietā bija stājušies māla trauki, kurus viņai pašai vajadzēja uz galda uzlikt.
Arī Albērs bija noskumis, un tūkstoš sīkumu viņu kaitināja. Kad viņš gribēja iziet bez cimdiem, viņa rokas likās pārāk baltas, kad viņš gribēja kājām iet pa ielām, viņa kurpes bija par smalkām. Visapkārt smalki izlasīto un kopā saderīgo istabas lietu vietā bija daždažādas nevienādas mēbeles: tapetes bija pelēkas un vienmuļīgas, kādas mēdz lietot skopi nama saimnieki.
Nekad Mersedese nebija pazinusi īstu trūkumu. Jaunībā viņa bieži bija runājusi par savu nabadzību, bet tas nebija trūkums, tikai vienkārša dzīve, kurā tomēr aizvien bija viss vajadzīgais.
Un tad toreiz viņa bija bijusi gluži viena, — tagad viņai vajadzēja gādāt diviem un līdzekļu nebija nekādu.
Viņa nebūtu brīnījusies, kad Albērs kādudien būtu viņai teicis:
— Māt, mums vairs nav naudas.
Tuvojās ziema, istaba bija drēgna un auksta, un, pieradusi pie siltuma, viņa divkārt juta šo nepatīkamo vēsumu; visvairāk viņa nožēloja, ka istabā nebija nevienas puķes, un viņa bija dzīvojusi pastāvīgi ziedošā puķu dārzā!
Bet viņai bija viņas dēls!
— Māt, — Albērs teica, — aprēķināsim savu bagātību, man pēc tā jākaļ savi plāni.
— Bet, bērns, mums jau nav nekā, — sāpīgi atteica Mersedese.
— Bet apdomājiet, māt, vispirms tie trīs tūkstoši franku, kuri mums nodrošinās varenu dzīvi.
— Bērns, — nopūtās Mersedese.
— Ak, māt, — iesaucās jauneklis, — jūs man neticat tāpēc, ka es agrāk, naudas vērtību nepazīdams, daudz izdevu. Bet tagad es ar to mazumu ceru izdarīt lielas lietas.
— Bet, dēls, — nosarkdama teica māte, — vai tad mēs vispār pieņemsim tos trīs tūkstošus?
— Protams, bet vispirms mums vajag aizbraukt uz Marseļu, lai izraktu to naudu Melānas ielas mazajā namā. Ar divsimt frankiem mēs aizbrauksim.
— Ar divsimts frankiem? Cik tālu ar to tiksi?