— A, es visu aprēķināju, mēs brauksim ar vispārējo pastu un ar upes tvaikoni, tad iznāks ļoti lēti, — visi izdevumi simt divdesmit četri franki jums un astoņdesmit franku — man.
— Bet kur tad tu ņemsi tos divsimt frankus?
— Te tie ir, un vēl divi simti; par simts frankiem es pārdevu savu pulksteni, par trīssimts frankiem — brelokus. Vai nav smieklīgi, ka šie piekari maksā trīsreiz tik daudz kā pulkstenis? Mēs tagad atkal esam bagāti.
— Vai mēs šinī namā esam vēl kaut ko parādā?
— Jā, trīsdesmit frankus. Bet ir tad mums paliek vēl daudz pāri. Un tad palūkojiet šeit, māt, ko jūs par to teiksit?
Un Albērs izvilka no kabatas grāmatas ar zelta atslēgu — atlieku no bijušās greznības un varbūt dārgu piemiņu — tūkstoš franku banknoti.
— Bet kas tad tas? — jautāja Mersedese.
— Tūkstoš franku, māt.
— No kurienes?
— Es pateikšu, tik, lūdzama, neuztraucieties!
Albērs apskāva savu māti, skūpstīja viņu sirsnīgi un teica dziļā, skaidrā bērna mīlestībā:
— Ak, cik skaista jūs esat, māt! Tiešām, māt, jūs esat skaistākā un cēlākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis!
— Mīļais bērns! — teica klusi Mersedese un velti raudzīja savaldīt asaras.
— Tiešām, jūsu nelaime manu mīlestību pārvērtusi dievināšanā!
— Es neesmu nelaimīga un nekad nebūšu nelaimīga, kamēr man būs mans dēls, — teica Mersedese.
— Ak, dārgā māt, te jau tūdaļ sākas pārbaudījums — jūs atminaties, ko mēs bijām norunājuši?
— Vai mēs bijām kaut ko norunājuši, Albēr?
— Jā, ka jūs paliekat dzīvot Marseļā, kamēr es dodos uz Āfriku, lai darītu savam vārdam godu.
Mersedese dziļi nopūtās.
— Jā, māt, — turpināja jauneklis, acis kaunīgi nolaizdams, — vakar es iestājos Āfrikas karaspēkā, spahos; es domāju, ka varu brīvi rīkoties pats ar sevi, — kopš vakardienas es sevi pārdevu par kareivi kā citu vietnieks. Es esmu vairāk vērts, nekā es domāju, jo par mani maksāja veselus divus tūkstošus frankus, — viņš piebilda smaidīdams.
— Bet šie tūkstoš franku… — Mersedese teica drebēdama.
— Ir puse, otru pusi es dabūšu pēc gada.
— Asins nauda! — viņa beidzot čukstēja, uz debesīm lūkodamās.
— Jā, kad tikšu nokauts, — atteica Albērs. — Bet, mīļā māt, es saku tev, ka es savu dzīvību dārgi pārdošu, jo nekad neesmu tā vēlējies dzīvot kā tagad.
— Mans Dievs, mans Dievs! — dvesa Mersedese.
— Kāpēc man arī tikt nokautam? Vai Lamrsers, šis dienvidu varonis, ir nokauts? Un Morelis? Ak, māt, un tas skaistais mundieris, kad es pārnākšu!
Mersedese lūkoja pasmaidīt.
— Jūs redzat, mīļā māt, — Albērs turpināja, — ka četri tūkstoši franku ir gluži droši, ar kuriem jūs divus gadus varēsiet labi iztikt.
— Jā? — mehāniski teica Mersedese, bet Albērs satvēra viņas roku un, to sirsnīgi spiezdams, teica:
— Jā, māt, tu dzīvosi.
— Jā, es dzīvošu, bērns, — lēni atbildēja Mersedese, — bet tu nebrauksi projām?
— Es braukšu, māt, es nevaru velti sēdēt, es esmu arī solījies. Bet arī jums jādzīvo, māt! Kas man ir dzīve bez jums? Bez jums, bez mīlestības uz jums es jau to dienu būtu nonāvējies, kad man pienācās šaubīties par savu tēvu. Es dzīvoju tikai tad, ja jūs apsolāties vēl cerēt un dzīvot; ja jūs man atļaujat gādāt par jūsu nākotni, tad jūs divkāršojat manus spēkus. Pusgadā es esmu vai nu miris, vai kļuvis par virsnieku, un tad jūsu liktenis nodrošināts, man būs naudas diezgan mums abiem, mums būs vārds, jūsu tēva vārds, uz kuru mēs abi būsim lepni. Ja mani ienaidnieks nošauj, tad varbūt arī jūs ilgi nedzīvosit un mūsu nelaime izbeigsies līdz ar mūsu dzīvību.
— Labi, mans dēls, — teica Mersedese, — rādīsim tiem ļaudīm, kas mūs uzlūko un spriež pēc mūsu darbiem, rādīsim, ka mēs esam vismaz nožēlas cienīgi.
— Bet nu nenodosimies vairs tumšām domām, mīļā, dārgā māt, gaidīsim un cerēsim!
— Jā, mans dēls, tev jādzīvo un jātop laimīgam.
— Tātad mēs esam dalījušies un varētu vēl šodien aizbraukt. Jūsu vieta pastā ir jau aizmaksāta, man vēl dažas dienas šeit jāpaliek, un tad es jums sekošu uz Marseļu.
Abi ātri savāca savas lietas, nokārtoja rēķinus ar saimnieku un aizgāja roku rokā.
Uz trepēm kāds kungs, kurš dzirdēja viņus aiz sevis nākam, apstājās un atskatījās.
— Debrē! — nomurmināja Albērs.
— Morserfa kungs! — teica Debrē un palika stāvam. Viņam likās interesanti sastapties ar jauno cilvēku, kura liktenis tika pārrunāts visā Parīzē.
— Debrē kungs, viens no maniem bijušajiem draugiem, — Albērs skaļi teica savai mātei.
— Kā, viens no bijušajiem? Ko jūs ar to gribat sacīt? — stomījās Debrē.
— Es teicu tā tāpēc, ka man tagad vairs nav draugu, — atteica Albērs, — es jums pateicos, ka jūs mani vēl pazināt.
Debrē piesteidzās pie viņa un spieda tā roku.
— Mans miļais Albēr, — viņš teica, — ticiet man, ka es ņemu sirsnīgāko līdzdalību jūsu nelaimē un piedāvāju savu neaprobežotu palīdzību.
— Pateicos, mans kungs, — smaidīdams, atteica Albērs, — man nekāda palīdzība nav vajadzīga, mēs atstājam Parīzi, un mums vēl paliek 5000 franku.
Debrē kļuva tumši sarkans no kauna; viņam bija vairāk nekā miljons kabatā; viņš arī iedomājās, ka no Šā nama nupat izgāja sieviete, bagāta, bet negodā likta pēc nopelna, un otra tik nabaga, bet bagāta un cēla savā lielā nelaimē.
Debrē gluži apjuka, stomījās un aši atvadījās.
Šodien Debrē apakšniekiem bija daudz jācieš no viņa nelabās dūšas, bet tajā pašā vakarā viņš jau bija ļoti grezna un skaista nama īpašnieks, par to samaksādams 500000 liru.