Abi tika aizvesti un kādu istabu, kura pēc „lauvu bedres" bija diezgan pieņemama; tur bija gulta, krāsns, galds un krēsls, visi balti krāsoti.
Bertučio apsēdās uz krēsla, kamēr Andrea — uz gultas; sargs aizgāja.
— Nu, ko tu man teiksi? — jautāja Bertučio.
— Nē, tu runā vispirms, jo tu taču atnāci mani uzmeklēt, — atteica Benedeto.
— Nu, labi! Tu, kā es redzu, esi aizvien dziļāk grimis, vispirms zadzis, tad nokāvis.
— Ak, vai jūs tikai tāpēc izprasījāt šo atsevišķo istabu, lai teiktu man tādas lietas, kuras es jau zinu. Labāk sakiet, ko es nezinu. Kas jūs sūtīja pie manis?
— Ak, jūs ļoti steidzaties, Benedeto kungs.
— Kāpēc gan ne, ko velti tērēt laiku, tātad — kas jūs sūtīja?
— Neviens.
— Kā tad jūs zināt, ka esmu šeit cietumā?
— Nu, jau sen es pazinu savu Benedeto, kad redzēju smalko jaunskungu Elizejas laukos jājam.
— Elizejas laukos? Ak, mēs jau nākam tuvāk savam īstajam priekšmetam — vai mazliet neparunāsim par manu tēvu?
— Ka tas es tev esmu?
— Jūs, mīļais kungs, esat tikai mans audžutēvs, un es neticu, ka jūs man esat gādājis tos simttūkstoš franku, kurus es četros piecos mēnešos tiku izdevis. Jūs arī neesat man pagādājis augsti dzimušu itāliešu tēvu un ielūdzis uz zināmo mielastu, pēc kura >man vēl tagad siekalas tek, — un viņš viltīgi uzlūkoja Bertučio. — Jā, jā, tas bija Oteilā, labākā sabiedrībā Parīzē, arī prokurors bija tur, un es darīju nepareizi, ka tieši ar prokuroru neturpināju draudzību, tā man tagad būtu labi noderējusi. Nu, runājiet, mans cienījamais audžutēvi
— Ko tad lai es tev saku?
— Es tev palīdzēšu. Nupat tu runāji par Elizejas laukiem, — tur dzīvo ļoti, ļoti bagāts kungs.
— Pie kura tu esi zadzis un nokāvis?
— Es domāju gan.
— Grāfs Monte-Kristo kungs.
— Tas pats, — vai lai es metos viņa apkampienos un saucu — mans mīļais tēv!
— Klusē nelieti, nejoko ar šo cēlo vārdu! — Bertučio teica dusmīgi un nopietni.
— Ā, — teica Andrea drusciņ nokaunējies, — kāpēc tad ne?
— Tāpēc, ka tas, kura vārdu tu minēji, ir no dabas pārāk lieliski apbalvots, lai varētu būt par tēvu tādam nelietim kā tu.
— A, lieli vārdi…
— Un lieli panākumi, ja tu nesargāsies.
— Tu draudi? Es nebaidos, — es nesacīšu…
— Vai tu domā, ka tev ir darīšana ar tev līdzīgiem? — jautāja Bertučio tik mierīgi un strupi, ka Benedeto nodrebēja. — Tavs liktenis ir varenās, briesmīgās rokās. Šīs rokas grib tev atvērties, izmanto to! Bet sargies, šī roka var arī bez tevis iztikt, bet tu ne.
— Mans tēvs — es gribu zināt, kas ir mans tēvs! — sauca Andrea. — Jums visiem ir ko zaudēt, es ne godu, ne slavu, ne mantu nevaru zaudēt, es gribu zināt, kas ir mans tēvs!
— Es atnācu, lai tev to pasacītu.
Benedeto acis iemirdzējās priekā.
Šinī acumirklī atvērās durvis, parādījās sargs, kurš teica Bertučio:
— Atvainojiet, mans kungs, bet tiesnesis gaida cietumnieku.
— Es rīt atnākšu, — teica Bertučio.
— Labi, — teica Andrea, — bet mīļais kungs, atstājiet man šeit kādus desmit dālderus, lai es varu dabūt, kas man ir vajadzīgs!.
Andrea sniedza viņam roku, Bertučio paturēja savējo kabatā un skandināja naudu.
— Jā, jā, to es domāju, — smiedamies teica Andrea.
Cietuma sargi viņu aizveda.
„Vai es būtu maldījies, un grāfs nav mans tēvs?" Andrea nodomāja pie sevis, iekāpdams garenajos, segtajos cietuma ratos, kurus mēdza saukt par „salātu grozu". „Nu, jau rīt mēs to redzēsim!"'
XI
Soģis
Pēc divām trim dienām bija gaidāma zvērināto tiesas sēžu atklāšana.
Prokurors Vilfors bija ieslēdzies savā kabinetā un drudžaini strādāja pie Kadrusa slepkavības lietas. Šī prāva, tāpat kā viss, kas bija jel kādā sakarā ar grāfu Monte-Kristo, bija lieliski uztraukuši visu Parīzi. Pierādījumi pret slepkavu bija diezgan nepietiekami, jo dibinājās tikai uz mirstošā cietumnieka Kadrusa rakstu, kurā viņš apsūdzēja savu bijušo biedru. Bet vai šeit nevarēja būt vainīgs ienaids vai atriebība? Tomēr prokurors visiem spēkiem pūlējās pierādīt, ka vainīgais ir Benedeto, un viņa notiesāšana būtu vēl spējusi cik necik atdzīvināt viņa pamirušo sirdi.
Prokurors gribēja tieši ar Benedeto prāvu atklāt tiesas sēdes un tāpēc jo vairāk bija spiests strādāt. Viņš nevienam nerādījās un tikai vienu vienīgu reizi pa šo laiku bija redzējis savu tēvu, veco Nuartjē, kad bija aizgājis uz dārzu drusku atpūsties un staigādams bija ar nūju nocirtis puķēm galvas un lauzis rozes.
Dārzā rotājās arī mazais Eduārs ar savu māti, un Nuartjē bija licis piestumt savu krēslu pie loga, lai saulē pagozētos. Nejauši prokurors palūkojās uz savu tēvu un redzēja, ka tā skatiens, pilns neizdzēšama, kvēla naida, bija stīvi vērsts uz to vietu, kur sēdēja Vilfora kundze ar mazo Eduāru.
Prokurors nobālēja, jo viņš zināja, ko sirmgalvis gribēja sacīt ar šo skatienu.
Vilfora kundze neko nenojauta, viņa lūkoja visādi pielabināt savu nerātno dēlēnu, kurš necik viņā neklausījās.
Prokurors vēlējās izbēgt no sirmgalvja briesmīgā skatiena un aši tuvojās namam, bet skatiens kļuva aizvien briesmīgāks un draudošāks, un neviļus viņš padevās tā varai, un, kā no čūskas skatiena valdzināts, viņš pat tuvojās viņam. Nuartjē pacēla savas briesmīgās acis uz augšu, it kā atgādinādams dēlam viņa zvērestu.
— Jā, jā, — teica prokurors klusi, — pacietieties, mans kungs, tikai vēl vienu dienu, ko es teicu, to es izpildīšu.
Nuartjē likās apmierināts, un viņa skatiens novērsās uz citu pusi.
Prokurors atrāva vaļā savus svārkus, viņam likās, ka viņš noslāps, viņš spieda drebošo roku pie pieres un iesteidzās savā kabinetā.
Nakts pagāja klusi un vēsi, visi gulēja, tik prokurors strādāja, lai varētu nodot bendēm vēl vienu upuri. Viņa apsūdzības runai šoreiz vajadzēja būt sevišķi asai.