Atausa bāla, drūma gaisma. Prokurora lampa kvēloja tumši, uzliesmoja un apdzisa. Vilfors streipuļodams pacēlās un atvēra logu, pa kuru dvesa salda oranžērijas smarža.
— Šodien, šodien, — čukstēja prokurors, — soģis sodīs vainīgo, kur viņš to sastaps!
Neviļus viņš palūkojās uz Nuartjē logiem.
Priekškari bija nolaisti.
— Esi mierīgs, es izpildīšu solījumu, — drebēdams klusi teica prokurors.
Maz pamazām namā sāka mosties ļaudis, un prokurors dzirdēja, ka viņa sieva piezvanīja, dzirdēja, ka mazais Eduārs sāka trokšņot. Prokurors arī piezvanīja. Ienāca sulainis, atnesdams avīzes un tasi šokolādes.
— Es neesmu prasījis šokolādi, — teica Vilfors, — kas tad tā rūpējas par mani?
— Cienījamā kundze domāja, ka cienījamam kungam šodien būšot daudz jārunā un tāpēc viņam arī jāstiprinoties.
Sulainis nolika tasi uz galdiņa un izgāja.
Vienu acumirkli prokurors uzlūkoja tasi šaubīdamies, tad viņš to aši paņēma un izdzēra vienā paņēmienā. Likās gluži tā, it kā viņš būtu cerējis, ka dzēriens būs nāvīgs un viņu atsvabinās no pienākuma, kurš bija grūtāks par nāvi.
Šokolāde izrādījās nekaitīga. Pienāca brokastu stunda, bet prokurors to nemaz neievēroja.
Atkal ienāca sulainis.
— Cienījamā kundze liek paziņot, ka pulkstenis ir vienpadsmit un ka sēde sākas divpadsmitos.
— Nu?
— Cienījamā kundze ir apģērbusies un vaicā, vai viņa var pavadīt cienījamo kungu?
— Kāpēc?
— Viņa vēlas noklausīties prāvas tiesāšanā.
— A, — teica prokurors gluži izbrīnījies. — To viņa vēlas?
Sulainis soli atkāpās.
— Sakiet cienījamai kundzei, — domīgi teica prokurors, — ka es gribu ar viņu parunāt un lūdzu viņu pagaidīt mani savā istabā. Pasakiet to un tūdaļ nāciet mani apģērbt!
Kad viss bija izdarīts, pēc brīža prokurors, rūpīgi apģērbts, ar savām lietām zem rokas devās uz sievas istabu.
Pie durvīm viņš acumirkli apstājās, lai noslaucītu baiļu sviedros nosvīdušo pieri.
Tad viņš iegāja iekšā.
Vilfora kundze pusguļus sēdēja uz kāda dīvāna un šķirstīja žurnālus, kurus Eduārs saplosīja, pirms vēl māte bija tos izlasījusi. Viņa bija pilnā viesu uzvalkā, cepure un cimdi bija nolikti blakus.
— Ak, te jau jūs esat! — viņa mierīgi iesaucās. — Dievs, cik jūs esat bāls! Jūs laikam visu nakti neesat gulējis? Kāpēc jūs nenācāt brokastīs? Vai jūs ņemsit mani līdzi, vai man jāpaliek ar Eduāru?
Prokurors nekā neatbildēja.
— Eduār, — viņš beigās teica stingri, — ej un rotaļājies salonā, man vajag ar tavu māti parunāt!
Vilfors kundze nodrebēja. Eduārs uzlūkoja māti, bet kad tā pavēli ne atkārtoja, viņš mierīgi palika istabā.
— Eduār, — prokurors uzsauca tik nikni, ka zēns tūdaļ uzlēca kājas, — vai tu nedzirdi, ej tūdaļ projām!
Zēns, neparadis pie stingrības, dusmās gluži nobālēja, bet, kad tēvs viņu noskūpstīja uz pieres un lēnāk atkārtoja pavēli, viņš izgāja no istabas.
— Mans Dievs, — jautāja Vilfors kundze, izbijusies uzlūkodama savu vīru, — kas tad ir noticis?
— Kundze, kur jūs uzglabājat to indi, kuru mēdzat lietot? — prokurors jautāja asi, nostādamies starp savu sievu un durvīm.
Aizsmakusi, dobja skaņa, puskliedziens, pusnopūta paspruka Vilfora kundzei, viņa kļuva līķa bāla.
— Mans kungs, — viņš stomījās, — es… es nesaprotu…
— Es jautāju, — tagad prokurors teica jau gluži mierīgi, — kur jūs uzglabājat indi, ar kuru nozāļojāt manu sievastēvu un māti, nabaga Baruā un Valentīnu?
— Mans kungs, ko jūs sakāt? — iekliedzās Vilfors kundze, rokas saņemdama.
— Nejautājiet, bet atbildiet!
— Kam? Tiesnesim vai vārām? — stomījās Vilfors kundze.
— Tiesnesim, tiesnesim, kundze!
— Ak, mans kungs, mans kungs! — bija vienīgie vārdi, kurus spēja izrunāt šī drebošā, apstulbusī sieviete.
— Jūs neatbildat un neliedzaties, — teica Vilfors, — un jūs arī nevarat liegties. Jūs visus šos noziegumus izdarījāt ar bezkaunīgu veiklību, bet pievīlāt tikai tos, kas jūs mīlēja. Avrinji man atklāja noslēpumu. Es turēju — lai Dievs man piedod — aizdomās eņģeli! Ak, pēc Valentīnas nāves nevarēja būt vairs nekādu šaubu. Divas personas zina jūs noziegumu, daudzas jūs tur aizdomās, viss nāks atklātībā, to es jums saku kā laulāts draugs, ne kā tiesnesis.
Jaunā sieva apslēpa seju rokās.
— Ak, mans kungs, neticiet, neticiet tam! — viņa lūdzās.
— Ak, vai jūs esat gļēva? — iesaucās prokurors nicinoši; — jā, tiešām, visi noindētāji mēdz būt gļēvi. Vai jūs arī esat gļēva, kam bija dūša noindēt divus sirmgalvjus un jaunu, skaistu meiteni? Vai jūs gļēva, kas varēja noskatīties tik daudzās nāves mokās? Jūs, tik smalka indes sagatavotāja, tik smalka visu apstākļu aprēķinātāja, kā jūs to neaprēķinājāt, ka varētu jūsu noziegumu atklāt? Vai jūs neuzglabājāt sev pašu maigāko, visātrāk nonāvējošo indi? Bet vai ne, to taču jūs esat darījusi?
Vilfors kundze lauzīja rokas un nokrita ceļos.
— Es zinu, — teica prokurors,. — jūs atzīstaties, bet atzīšanās pašā pēdējā acumirklī neko vairs nepalīdz, sodu nemīkstina.
— Ak, sods! Mans kungs, kam jūs izrunājat šo vārdu?
— Vai jūs, četrkārt vainīgā, domājat no soda izbēgt? Vatbūt tāpēc, ka esat tā vīra sieva, kas sodu noteic? Nē, kundze, nāvessods sagaida katru noindētāju, ja tas nav diezgan gudrs bijis sev atlikt drošāko indi.
Vilfors kundze briesmīgi iekliedzās, šausmas attēlojās viņas sejā.
— Nebaidieties no nekā, es negribu jums darīt negodu, nē, jūs nemirsit atklātā soda vietā, ja esat mani pareizi sapratusi.