— Nē, nē, es nekā nesaprotu, ko jūs sacījāt!
— Es sacīju, ka pirmā tiesas ierēdņa sieva galvaspilsētā nevar ar kaunu apkraut līdz šim nevainīgu vārdu un darīt negodu vīram un bērnam!
— Nē… ak nē!
— Nu, labi kundze. Jūs darīsiet labu darbu, es jums pateicos par to, ko nupat solījāt.
— Jūs man pateicaties… par ko?.. Ko tad es esmu solījusi?.. Ak, es nekā nesaprotu… mans Dievs, mans Dievs!
— Jūs neatbildējāt uz jautājumu. Kur jūs uzglabājat savas indes?
— Nē, nē, — viņa kliedza, — tā jūs nevarat gribēt!
— Ko es negribu, kundze, ir tas, ka jūs mirtu atklātā soda vietā!
— Ak, kungs, apžēlojaties!
— Es gribu, lai notiek taisnība. Es esmu pasaulē, lai sodītu, kundze, un katru vainīgu sievieti, lai tā būtu arī karaliene, es nodotu bendēm; bet ar jums man ir līdzcietība, un es saku: kundze, jums ir daži pilieni no drošākās indes, kas atlikti jums pašai?
— Ak, žēlastību, žēlastību, ļaujiet man dzīvot!
— Ak, cik viņa ir gļēva, — teica Vilfors.
— Apdomājiet, ka es esmu jūsu sieva!
— Jūs esat noindētāja!
— Dieva dēļ, apžēlojieties!
— Nē.
— Tās mīlestības dēļ, kuru jūs pret mani jūtat, — apžēlojieties!
— Nē, nē, — atbildēja Vilfors.
— Mūsu bērna dēļ! Mūsu bērna dēļ ļaujiet man dzīvot!
— Ja es jums ļautu dzīvot, tad varbūt atnāktu diena, kad jūs viņu noindētu tāpat kā citus.
— Es?.. Savu dēlu nonāvētu? — kā ārprātā kliedza māte, pieskriedama prokuroram klāt. — Es lai nokauju savu Eduāru? Ha! ha! ha!
Un briesmīgi, ārprātīgi smiekli sekoja šiem vārdiem; jaunā sieva nokrita zemē pie vīra kājām.
— Neaizmirstiet, kundze, — cietsirdīgi teica prokurors, — ja līdz manai pārbraukšanai tas vēl nebūs noticis, kam ir jānotiek, tad es pats jūs uzrādīšu un apcietināšu.
Smagi elsodama, satriekta, nogurusi, viņa tik tikko dzirdēja šos briesmīgos prokurora vārdus, tikai viņas acīs dega kvēlojošas ugunis.
— Es eju spriest nāvessodu slepkavam, — bez žēlastības turpināja prokurors, — ja es pārnākot jūs atrodu vēl dzīvu, tad jūs šo nakti pavadīsit cietumā!
Vilfora kundze dobji iekliedzās un kā nedzīva atkrita uz grīdas.
Vienu acumirkli prokurora sirdī likās pamostamies līdzcietība. Viņš uzlūkoja viņu žēlīgāk un pieliecies klusi teica:
— Ardievu, ardievu!
Šīs ardievas kā nazis iegriezās viņas sirdī.
XII
Zvērināto tiesa
Benedeto prāva bija sacēlusi lielisku uztraukumu. Neīstais Kavalkanti divus trīs mēnešus bija rādījies Parīzes augstākajās aprindās un bija ieguvis lielu pulku paziņu. Avīzes par viņu bija daudz rakstījušas un atstāstījušas visus sīkumus no viņa dzīves tiklab labākās familijās, kā arī galerās, un bija tā modinājušas vēl sevišķu ziņkāri. Viss lielais bars viņa personīgo paziņu negribēja nekādā ziņā palaist garām ievērojamo gadījumu.
Daudziem Benedeto bija arī nevainīgs upuris, jo bija taču savā laikā redzēts Kavalkanti tēvs, kuru arī tagad dienu no dienas gaidīja. Daudzi jo jūsmīgi runāja par cienīgo veco kareivi, kura uzstāšanās bija tik cēla un smalka, ja tikai tas nerunāja, un, kā zināms, tas reti runāja.
Pats apsūdzētais bija bijis tik spīdošs jauns kavalieris, tik patīkams, labi ieredzēts viesis un biedrs, ka daudzi domāja par intrigām, kuras nezināmi ienaidnieki sarīkojuši tik bagātam cilvēkam, ko visi apskauda.
Tāpēc nav brīnums, ka jau no pat pulkstens septiņiem rītā liels ļaužu pūlis drūzmējās ap tiesas namu un jau stundu pirms sēdes atklāšanas zāle bija kā bāztin piebāzta ar tiem, kas bija ieejas biļetes.
Bošān^ kā jau avīžnieks, bija ieguvis sev labāko vietu un ar lorneti lūkojās pa labi un kreisi. Viņš ieraudzīja Šato-Reno un Debrē, kuri bija par labu dzeramnaudu dabūjuši vietu aiz kāda pilsētas seržanta muguras, no kurienes visu varēja labi redzēt. Viņš pat apņēmās apsargāt viņu vietas, kad tie aizgāja apciemot Bošānu. '
— A, jūs arī gribat redzēt mūsu draugu? — smējās Bošāns.
— Ak, šis cēlais princis! Lai velns parauj tos itāliešus! — teica Debrē.
— Tas bija vīrs, kura cilts senčus pat Dante bija minējis!
— Bendes valga muižniecība! — iemeta starpā Šato-Reno.
— Vai viņu sodīs? — jautāja Debrē.
— Nu, mans mīļais, to taču jūs vislabāk zināsit, — teica avīžnieks, - vai tad neredzējāt tiesas priekšsēdētāju pēdējā suarejā pie ministra?
— Jā.
— Ko tad viņš teica?
— Jūs izbrīnīsities.
— Tad sakiet vien aši, es sen jau neesmu dzirdējis neko brīnišķīgu.
— Nu, viņš sacīja man, ka šis Benedeto, kuru visi uzskatīja par lielisku, gudru un viltīgu blēdi, esot tikai gluži neievērojams, mazs zaglītis, ar kura smadzenēm pēc viņa nāves nemaz nebūšot vērts veikt zinātniskus mēģinājumus.
— Tā! — teica Bošāns. — Bet viņš prinča lomu spēlēja gluži labi.
— Jā, jums labi, Bošān, jo jūs nevarat ieredzēt prinčus un priecājaties, kad varat atrast pie viņiem ko peļamu, — teica Šato-Reno.
— Ā, vai tad jūs neticējāt viņa prinča godībai?
— Nekad ne.
— Bet, — teica Debrē, — vai tad jūs neesat ar prokuroru runājis?
— Tas ir gluži neiespējami, Vilfors kungs nevienu nepieņem. Nav jau arī brīnums, šie pastāvīgie nelaimes gadījumi pie viņa, kuri beidzās ar viņa meitas dīvaino nāvi…
— Dīvaino nāvi? Ko tas nozīmē?
— Ak, neizliecieties par nezinātāju, apgalvodams, ka tādas lietas notiek tikai pie jaunizceptiem muižniekiem, — atgriezdamies teica Bošāns.