— Tiešām, es nemaldos, — viņš piepeši teica, — tā ir viņa, viņa!
— Kas tā tāda?
— Un teica, ka viņa esot aizbraukusi, — turpināja avīžnieks.
— Eiženijas jaunkundze? — jautāja Šato-Reno. — Vai tad viņa jau ir atgriezusies?
— Nē, nē, viņas māte, — teica Bošāns.
— Danglāra kundze? Tas nevar būt! — iesaucās barons. — Apdomājiet jel, desmit dienas pēc meitas bēgšanas un trīs pēc vīra bankrota!
Debrē nosarka un skatījās arī uz to pusi, uz kuru norādīja Bošāns.
— Ak, — viņš teica, — tā ir nepazīstama, aizplīvurota kundze, varbūt prinča Kavalkanti māte. Bet jūs, Bošān, gribējāt mums kaut ko interesantu pastāstīt.
— Es?
— Jā, jūs runājāt par Valentīnas jaunkundzes savādo nāvi.
— Ak jā, bet kāpēc gan šeit nav Vilfora kundzes?
— Ak, tā nabaga sieva, — Debrē teica ironiski, — laikam viņa ar kaut ko nodarbojas, destilēdama kādas labas zāles hospitāļiem, vai gatavo skaistuma pomādes savām draudzenēm. Jūs zināt, ka šis laika kavēklis izmaksā viņai trīs tūkstošus dālderu ik gadu? Bet tiesa gan, kāpēc viņa šodien šeit nav? Es viņu ļoti mīlu.
— Es viņu nevaru ciest, — teica Šato-Reno.
— Kāpēc?
— Nezinu, instinktīvi. Bet ko tad Bošāns gribēja mums pastāstīt?
— Nu tad dzirdiet: • nāves gadījumi pie Vilfora tik aši seko cits citam tāpēc, ka mājās ir slepkava.
Abi jaunie cilvēki sarāvās, jo arī viņi ne reizi vien bija domājuši tāpat.
— Un kas tad ir šis slepkava? — abi jautāja.
— Mazais Eduārs, — atbildēja Bošāns.
Abi sāka skaļā balsī smieties, bet Bošāns nebūt neapjuka.
— Jā, mani draugi, mazais Eduārs.
— Ak, jūs jokojat.
— Nebūt ne, es vakar pieņēmu sulaini, kurš nupat bija atstājis dienestu pie Vilfora, bet kuru es rīt atkal atlaidīšu, jo viņš briesmīgi daudz ēd, lai atgūtos pēc gavēņa pie Vilfora, kur bailēs neviens sulainis nedrīkstējis ēst. Kā liekas, mazais Eduārs pratis dabūt rokās indes pudeles, no kurām viņš iepilinājis vienam vai otram, kurš viņam nepatīk. Valentīnu viņš esot apskaudis.
— Vai velns, ko jūs tur mums stāstāt? — iesaucās Šato-Reno.
— Ahā! — teica Bošāns. — Jūs neticat, bet paprasiet tikai, kam vien gribat no bijušajiem Vilfora apkalpotājiem!
— Bet kas tad tā par indi? Kur tad bērns to ņēmis?
— No savas mātes laboratorijas.
— Vai tad viņas laboratorijā ir arī indes?
— Vai es to zinu? Jūs jautājat gluži kā prokurors, pat vēl labāk, jo viņš nemaz šinī lietā nejautā. Es tikai saku, ko zinu, tas ir viss.
— Ak, tas viss nemaz nav ticams.
— Kas tur neticams? Pagājušajā gadā dzirdējāt par bērnu Rišeljē ielā, kurš sev laiku kavēja, nonāvēdams brāļus un māsas pa nakti, kad tie gulēja, iebāžot tiem ausīs adatas.
— Nu, jūs gan pats ne vārda neticat no visa tā, ko stāstāt, — teica Šato-Reno. — Bet kur tad"ir grāfs Monte-Kristo? Es viņa neredzu.
— Ak, — teica Debrē, — viņš negrib sabiedrībā rādīties, jo viņš tiešām visvairāk sabiedrībā izblamēts ar šiem Kavalkanti. Viņi pie viņa nākuši ar neīstiem ieteikšanas rakstiem un arī izkrāpuši naudu no viņa, apmēram simt tūkstošus franku.
— Klausieties, Šato-Reno, — ieminējās Bošāns, — kā tad iet More- lim?
— Nekā nezinu, — atteica barons, — es pie viņa biju trīs reizes, bet viņu neatradu. Viņa māsa tomēr nebija nemierīga.
— Jā, vai zināt, — iesaucās Bošāns, — grāfs Monte-Kristo jau nemaz nevar zālē būt, jo viņš jau arī ir aktieris drāmā.
— Ko? Vai viņš arī ir kādu nokāvis?
— Ko nu, pie viņa jau notika Kadrusa nokaušana, pie viņa arī atrada to vesti ar Kadrusa vēstuli Danglāram. Lūk, tur uz tiesas galda vēl ir asiņainā papīra strēmele.
— Ak, tiešām, jā, jā, viņš ir liecinieks.
Te piepeši priekšnamā izcēlās troksnis, seržants deva zīmi Debrē un Šato-Reno, un istabā ienāca tiesas ziņnesis, kurš ķērkstošā balsī sauca:
— Mani kungi, tiesa nāk!
XIII
Apsūdzība
Zālē iestājās dziļš klusums. Lēni ienāca tiesneši4 zvērinātie ieņēma savas vietas. Prokuroram pievērsās vispārēja uzmanība, jā, var droši teikt: viņu apbrīnoja sīkie ļautiņi. Cienīgi viņš atsēdās savā augstajā krēslā un mierīgu skatienu lūkojās visapkārt.
— Ievest apsūdzēto! — teica priekšsēdētājs.
Visu acis griezās uz durvīm, pa kurām bija jāienāk Benedeto.
Durvis atvērās, un ienāca apsūdzētais.
Apsūdzētā vaibstos nebija lasāms nekāds uztraukums, kurš sadzen asinis apsūdzēto sirdīs un dara bālu pieri un vaigus. Viņa rokas, no kurām viena turēja gardibeni, kamēr otra bija aizbāzta aiz vestes, netrīsēja drudžaini, kā citiem apsūdzētajiem var aizvien redzēt; viņa acis bija mierīgas, jā, pat starojošas. Tiklīdz jaunais cilvēks bija ienācis zālē, viņa skatiens, pārlaizdams pār zvērinātiem un visu sapulci, ilgi palika kavējoties pie prezidenta, vēl ilgāk — pie prokurora.
Andrea blakus nosēdās viņa aizstāyis, jauns gaišmatis, kura seja uztraukumā bija desmitreiz sarkanāka nekā apsūdzētajam.
Prezidents lika nolasīt prokurora uzrakstīto ļoti aso un nežēlīgo apsūdzības rakstu.
Pa visu ilgo laiku, kamēr turpinājās lasīšana, visu skatieni bija pievērsti Benedeto, kurš sēdēja mierīgi, gandrīz vai omulīgi.
Vēl nekad varbūt prokurors nebija tik pārliecinoši un stingri pieprasījis nāvessodu, un viņš bieži bija lūdzis tiesai nāvessodu. Nekad viņš nebija tik spilgti tēlojis noziegumu, apsūdzētā agrāko nekārtīgo un noziedzīgo dzīvi, viņa blēdīgo pārvēršanos par augstas kārtas locekli, — kas bija sevišķi liels noziegums viņa acīs, — visu apsūdzētā dzīves gaitu no bērnu dienām pa nolaideno ceļu.