— Tas bieži ir viens un tas pats, — smaidīdams atteica kuģa īpašnieks.
— Ne mums, — atbildēja Dantess.
— Es jūs vairs negribu aizkavēt, — sacīja kuģa īpašnieks, — jūs visas manas darīšanas esat kārtīgi veicis līdz galam, tagad es jums dodu brīvas rokas jūsu pašu darīšanām. Vai jums nevajag naudu?
— Nē, es dabūju algu par ceļojumu, tas ir, gandrīz vai par trim mēnešiem.
— Jūs esat ļoti taupīgs cilvēks, Edmon.
— Iedomājieties, ka man ir nabaga tēvs!
— Jā, jā, es zinu, jūs esat labs dēls, ejiet pie sava tēva: man arī ir dēls, un es dusmotos uz to, kas manu dēlu pēc trīs mēnešu prombūtnes kavētu steigties pie tēva.
— Tātad jūs atļaujat? — vaicāja jaunais cilvēks paklanīdamies.
— Jā, ja jums nekā man nav ko sacīt.
— Nē.
— Vai kapteinis Leklērs mirdams jums neatstāja man domātu vēstuli?
— Viņš vairs nespēja rakstīt; bet jūs man atgādinājāt, ka man jums uz divām nedēļām jālūdz atvaļinājums.
— Vai lai precētos?
— Vispirms jāapprecas un tad jābrauc uz Parīzi.
— Labi, labi, ņemiet sev laiku, cik vien ir vajadzīgs; kuģa izkraušana ilgs kādas sešas nedēļas, un mēs pirms trim mēnešiem ceļā nodosimies… Tikai pēc trim mēnešiem jums atkal jābūt savā vielā. ,.Faraons", — turpināja kuģa īpašnieks, jaunajam cilvēkam uz pleca uzsizdams, — bez kapteiņa nevar izbraukt.
— Bez kapteiņa! — izsaucās Dantess priekā mirdzošām acīm. — Apdomājiet labi savus vārdus, tāpēc ka jūs esat uzminējis manas sirds slepenāko vēlēšanos! Vai jūs tiešām gribai mani iecell par „Faraona" kapteini?
— Ja es būtu viens pats, es jums stieptu tūlīt pretim roku, mīļais Dantes, un leiklu: „Lieta darīta!" Bet jūs zināt, ka man ir biedrs; tomēr pa pusei jau lā ir, tāpēc ka jums no divām balsīm jau ir viena. Paļaujieties uz mani! Es darīšu, ko spēšu.
— Ak, — izsaucās jaunais jūrnieks ar asarām acīs, satverdams kuģa īpašnieka roku, — pateicos jums sava lēva un Merscdeses vārdā!
— Labi, labi, Edmon! Ejiet pie sava tēva, ejiet pie Mersedeses un tad nāciet pie manis!
— Vai jūs negribat, lai es jūs novedu krastā?
— Nē, pateicos; es palikšu šeit, lai kopā ar Danglāru savestu kārtibā rēķinus. Vai jūs ar viņu ceļojuma laikā bijāt apmierināts.
— Kā biedrs viņš man nepatīk, jo viņš, man šķiet, nemīl mani no tā laika, kad es biju tik aplams kādas ķildas dēļ likt viņam priekšā uz desmit minūtēm apstāties Monte-Kristo salā, kur izbeigtu ķildu; viņam bija tiesības atsacīties no šā priekšlikuma, kuru es pats nožēloju. Bet ja jūs man vaicājat par viņu kā kasieri, tad es nekā ļauna nevaru sacīt, un jūs būsit mierā ar to, kā viņš visu ir nokārtojis.
— Bet, ja jūs būtu „Faraona" kapteinis, — jautāja Morelis, — vai tad jūs viņu atstātu šajā vietā?
— Vai nu es esmu kapteinis, vai leitnants, — atbildēja Dantess, — bet visādā ziņā es izturēšos ar cienību pret tiem, kuri ir izpelnījušies kuģa īpašnieku uzticību.
— Labi, Dantes, es redzu, ka jūs katrā ziņā esat lāga vīrs. Es jūs ilgāk neaizturēšu; es redzu, ka jūs steidzaties.
— Jūs mani atvaļināt? — jautāja Dantess.
— Ejiet vien.
— Vai atļaujat ņemt jūsu laivu?
— Ņemiet.
— Uz redzēšanos! Tūkstošreiz paldies!
— Uz redzēšanos, Edmon, vēlu daudz sekmju!
Jauneklis ielēca laivā, apsēdās pie stūres un lika piestāt pie Kanebjēra ielas.
Divi matroži sāka airēt, un laiva ātri izlocījās starp tūkstoš kuģiem, kuri bija sastājušies šaurajā ostas ieejā, kas bija atstāta starp divu kuģu rindām.
Kuģa saimnieks smaidīdams sekoja viņam ar acīm, redzēja, ka viņš uzlēca uz krastmalas un pazuda ļaužu pūlī, kurš no pulkstens pieciem rītā līdz deviņiem vakarā pilda šo slaveno Kanebjēra ielu; par to jaunlaiku feniķieši ir lepni, ka gluži nopietni apgalvo: — Ja Parīzei būtu Kanebjēra iela, tad tā būtu maza Marseļa.
Apgriezdamies Morelis ieraudzīja aiz sevis Danglāru, kas likās gaidām viņa pavēles, bet patiesībā ar acīm sekoja kuģiniekam Dantesam.
Tikai vaibstos šiem abiem vīriem, kas sekoja jauneklim, bija lasāma liela atšķirība.
II
Tēvs un dēls
Dantess ašiem soļiem pārgāja pāri Kanebjēra ielai, tad iegriezās Noela ielā un uzmeklēja kādu mazu namu pa labi Meljāna alejā. Pa tumšā nama kāpnēm viņš uzkāpa ceturtajā stāvā un palika stāvot pie durvīm, roku pie krūtīm piespiedis.
Šeit dzīvoja viņa vecais tēvs.
Ziņa par „Faraona" pienākšanu vēl nebija sasniegusi sirmgalvi; ar drebošām rokām viņš apkopa puķes uz sava loga.
Piepeši viņš juta, ka stipras rokas viņu apskāva un pazīstama balss iesaucās:
— Tētiņ, mīļais tētiņ!
Sirmgalvis iekliedzās un pagriezās. Ieraudzījis savu dēlu, viņš ieslīga viņa rokās bāls un trīcošs.
— Kas tev kait, mīļo tētiņ? — jauneklis nemierīgi jautāja. — Vai tu neesi slims?
— Nē, nē, mans mīļais Edmon, mans dēls, mans bērns! Nē, bet es necerēju tevi šeit ieraudzīt, negaidītais prieks… Ak! Mans Dievs! Man liekas, ka mana pēdējā stundiņa ir klāt!
— Nomierinies, tētiņ, tu dzīvosi, un mēs būsim laimīgi.
— Bet kā tas būs? — prasīja sirmgalvis. — Vai tu mani vairs neatstāsi? Stāsti man par savu laimi!
— Lai Dievs man piedod, — sacīja jaunais cilvēks, — ka mana laime dibināta uz veselas ģimenes nelaimi. Labais Leklērs nomira un, kā Morelis man lika nomanīt, es ieņemšu viņa vietu. Vai tu saproti, tētiņ, ko nozīmē divdesmit gadu vecam jau būt kapteinim ar simt luidoriem mēneša algas un bez tam vēl ar dažiem blakusienākumiem? Vai tas nepārspēj visas cerības, kādas man, nabaga matrozim, varēja būt?