Publika bija pārliecināta, ka jau šis apsūdzības raksts vien pazudināja nabaga Benedeto.
Benedeto turpretī nelikās pievēršam uzmanību visiem šiem apvainojumiem. Vilfors ar asu novērotāja skatienu uzlūkoja apsūdzēto, bet tas nevienu reizi nenolaida acis.
Pēdīgi apsūdzības raksta lasīšana bija pabeigta.
— Apsūdzētais, — teica prezidents, — jūsu vārds un uzvārds.
Andrea piecēlās.
— Atvainojiet, prezidenta kungs, — viņš teica gluži mierīgi, — bet es redzu, ka jūs savus jautājumus man liekat priekšā tādā kārtā, ka es nespēju atbildēt. Es domāju, ka mans prāva ir izņēmums starp parastām prāvām, par ko es minēšu pierādījumus. Es tātad lūdzu, atļaujiet man gluži pretēji paradumam, ka es neatbildu uz visiem jūsu jautājumiem.
Pārsteigtais prezidents uzlūkoja zvērinātos, kuri savukārt lūkojās uz prokuroru.
Visa sapulce bija ļoti uztraukta.
Tikai Andrea bija gluži mierīgs.
— Cik vecs jūs esat? — jautāja prezidents. — Vai uz šo jautājumu jūs atbildēsit?
— Es atbildēšu uz šo jautājumu, kā arī uz visiem citiem, tiklīdz pienāks to kārta.
— Cik vecs? — atkārtoja prezidents.
— Es esmu divdesmit vienu gadu vecs, dzimis 1817. gadā naktī no 27. un 28. septembri.
Pie šiem vārdiem prokurors, kurš pašlaiks rakstīja kādu piezīmi, pacēla acis.
— Kur jūs esat dzimis? — jautāja prezidents.
— Oteilā pie Parīzes, — teica Benedeto.
Prokurors otru reizi pacēla acis un kļuva bāls kā līķis, it kā būtu ieraudzījis kādu spoku.
Benedeto viegli un izlaidīgi spēlējās ar savu batista kabatas lakatiņu.
— Pie kādas kārtas jūs piederat?
— Vispirms es biju viltotājs, — vienaldzīgi atteica Andrea, — tad zaglis, beigās slepkava.
Visa sapulce uztraucās, pārsteigums un dusmas atskanēja no visām pusēm; tiesneši un zvērinātie apjukuši lūkojās cits citā.
Prokurors atspieda rokā savu nupat vēl bālo, tagad kvēlojoši sarkano pieri; piepeši viņš pacēlās un lūkojās apmulsis apkārt, viņam it kā trūka elpas.
— Vai jūs ko meklējat, prokurora kungs? — iejautājās piepeši Andrea, laipni smaidīdams.
Prokurors atkrita atpakaļ savā krēslā.
— Vai jūs tagad teiksit savu vārdu? — stingri teica prezidents. — Tā rupjā lielība, ar kādu jūs minējāt savus noziegumus, apzīmēdams tos par savu kārtu, tās savādās goda jūtas, kuras jūs ar to gribējāt izrādīt, var tikumības un- likuma vārdā tikai uz strupāko tikt notiesātas; lielības dēļ jūs varbūt arī tikai nesakāt savu vārdu.
— Gluži neticami, prezidenta kungs, — teica Benedeto, smalki palocīdamies, — ka jūs manas domas esat atminējis: jā, aiz godkārības es lūdzu mainīt jūsu jautājumu kārtu.
Izbrīna sasniedza augstāko pakāpi.
— Nu, — jautāja prezidents, — kāds tad ir jūsu vārds?
— Savu vārdu es jums nevaru pateikt, jo es to nezinu, bet es gan zinu sava tēva vārdu un varu to jums pateikt.
Prokurora prātu likās kā ģībonis aptumšojam, lielas sviedru lāses nokrita no viņa pieres uz papīra lapas, kuru tas turēja rokās.
— Sakiet sava tēva vārdu! — teica prezidents.
Neviena skaņa nebija dzirdama, ne dvašas vilciens, visapkārt valdīja kapa klusums.
— Mans tēvs ir karaliskais prokurors, — mierīgi un skaidri teica Andrea.
— Karaliskais prokurors? — teica prezidents, nepamanīdams prokurora drebēšanu.
— Jā, un, tā kā jūs gribat viņa vārdu zināt, tad es arī to varu pateikt: viņš saucas de Vilfors.
Aiz bijības pret tiesu tik ilgi aizkavētais uztraukums kā aizturēts ūdens piepeši izlauza sev ceļu. Sacēlās nedzirdēts troksnis, izsaucieni un lamu vārdi pret Benedeto, kurš stāvēja gluži mierīgi, smiekli, draudi, uzmudinājumi un svilpieni.
Troksnim cauri skanēja prezidenta vārdi:
— Apsūdzētais, jūs nedzirdēti jokojaties ar tiesu, tāds bezkaunības un ārprātības skats vēl nekad nav redzēts!
Tiesas sulaiņi velti pūlējās apklusināt publiku. Divas personas bija piesteigušās pie prokurora, kurš bija gluži saļimis, un lūkoja viņu nomierināt par šādu nedzirdētu nekaunību.
Pēdīgi bija iestājies miers, tikai vienā vietā ļaudis bija sastājušies un dzīvi čukstēja.
Tika teikts, ka zālē kāda sieviete esot paģībusi, un ļaudis pūloties viņu atdzīvināt.
Andrea visu laiku bija mierīgi uzlūkojis uztraukto sapulci.
— Mani kungi, — viņš teica par atbildi prezidenta pārmetumiem, — man ne prātā nenāk tiesu aizskart un sacelt nevajadzīgu skandāli. Jūs mani jautājat, un es gluži vienkārši atbildu un, nezinādams savu vārdu, saku sava tēva vārdu.
Jaunais cilvēks runāja ar tādu drošību, tik mierīgi, ka neviļus iestājās dziļš klusums. Visi skatījās uz prokuroru, kurš sēdēja nekustēdamies, kā pērkona satriekts.
— Mani kungi, — turpināja Andrea, — es vari savu vārdu pareizību pilnīgi pierādīt.
— Bet, — iesaucās prezidents, — jūs iepriekšējā izmeklēšanā izskaidrojāt, ka saucoties Benedeto un esot no Korsikas?
— Es teicu, ko turēju par labu sacīt, jo negribēju, ka tiktu mazināts manu vārdu iespaids šeit tiesā. Es atkārtoju, ka piedzimu Oteilā, 1817. gada 27. septembra naktī, un esmu prokurora de Vilfora dēls. Es atstāstīšu jums lietas tuvākos apstākļus:
Es piedzimu istabā, kura tapsēta ar sarkanu damastu, namā Fontēnas ielā 28. Mans tēvs paņēma mani rokās, teica manai, mātei, ka es esot miris, ietina mani servjetē, kura bija iezīmēta burtiem „H. N.", un nonesa mani dārzā, kur mani dzīvu apraka.
Šalkas pārņēma visu publiku, kad viņa salīdzināja apsūdzētā stingro uzstāšanos ar prokurora pilnīgo apmulsumu.
— Kā tad jūs to visu zināt? — jautāja prezidents.
— Man tūdaļ būs gods jums to visu atstāstīt, prezidenta kungs. Tanī dārzā aiz krūmiem glūnēja kāds vīrs, kurš gribēja manu tēvu nokaut un viņam jau sen sekoja, lai atriebtos pēc korsikāņu paraduma. Viņš redzēja, ka mans tēvs kaut ko apraka zemē, pielīda tuvāk un iedūra viņam mugurā. Mans tēvs pakrita, kamēr korsikānis, domādams, ka aprakta ir nauda, paķēra vīstokli, kurā es biju ielikts. Korsikānis mani aiznesa uz bāriņu namu, kur es tiku ierakstīts ar 37. numuru. Trīs mēnešus vēlāk viņa māsa no Roljāno atbrauca uz Parīzi, izskaidroja, ka es esmu viņas bērns, ūn paņēma mani līdzi. Tāpēc es, kaut gan Oteilā dzimis, tomēr Korsikā uzaudzis.