Klusums bija tik liels, ka varēja domātzāle ir gluži vai tukša.
— Turpiniet! — teica prezidents.
— Pie šiem labajiem ļautiņiem, kuri mani mīlēja, es būtu varējis kļūt laimīgs, bet mana iedzimtā samaitātā sirds ņēma pārsvaru. Es kļuvu aizvien ļaunāks un ļaunāks. Kad es reiz lādēju likteni, ka tas mani radījis tik ļaunu, mans audžutēvs teica:
„Negrēko, nelaimīgais, — visi noziegumi nāk no tava tēva, kurš noziegumus pret cilvēcību ir darījis sev par amatu un asinskārīgu sirdi par savu vadītāju."
— No tā laika es vairs nezaimoju likteni, bet es lādēju savu tēvu, un tāpēc es tagad runāju šos vārdus, par kuriem jūs, prezidenta kungs, iz- sacījāt man pārmetumus. Ja tas ir vēl liels noziegums, tad sodiet mani, bet, ja jūs esat pārliecinājies, ka es ciešu par tēva grēkiem, tad žēlojiet mani!
— Bet jūsu māte? — jautāja prezidents.
— Mana māte ticēja, ka es esmu miris, viņa nav vainīga. Es viņas vārdu neesmu gribējis zināt, es nepazīstu savu māti.
Šinī acumirklī zālē atskanēja apspiests kliedziens. Tur pulks ļaužu stāvēja ap neveselu sievieti.
Sieviete sāka histēriksi raudāt, viņu vajadzēja aizvest, viņas plīvurs pavērās, un vairāki pazina baronesi Danglāra kundzi.
Arī prokurors viņu pazina un uzlēca kājās.
— Pierādiet! Pierādiet! — iesaucās prezidents. — Šādiem briesmīgiem apvainojumiem vajag gluži nešaubāmu pierādījumu!
— Vai jūs gribat pierādījumu? — teica Benedeto smiedamies. — Nu, tad uzlūkojiet jel Vilfora kungu, un jums nevajadzēs nekādu citu pierādījumu!
Katrs skatījās uz prokuroru, kurš no šiem tūkstošs asajiem skatieniem jutās ievainots kā ar dunčiem; viņš streipuļoja un panāca soli uz priekšu.
Publikā atkal bija dzirdams troksnis.
— No manis prasa pierādījumus, tēv, — teica Benedeto, — vai jūs tiešām gribat, ka es dodu kādus pierādījumus?
— Nē, nē, — Vilfors stomījās gandrīz vai nesaprotami, — nav vajadzīgs.
— Kā? Ko jūs sakāt? Nav Vajadzīgs? — iesaucās prezidents.
— Es gribu teikt, — kliedza prokurors, — ka es velti esmu cīnījies pret nāves bultu! Likteņa soģa roka ir mani sasniegusi. Mani kungi, nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, viss, ko šis jaunais cilvēks saka, ir taisnība.
Drūmi nospiedošs klusums šķita bija uzvēlies ar visu smagumu sapulcei.
— Kā, prokurora kungs? — iesaucās prezidents. — Jūs ļaujaties mal- dināties? Šī briesmīgā, nesaprotamā nelaime ir aptumšojusi jūsu garu, atjēdzieties!
Prokurors nolieca galvu; viņa zobi klabēja kā drudzī; viņš bija bāls kā līķis.
— Es esmu pie pilna prāta, tikai manas miesas cieš, — teica prokurors. — Es atzīstos par vainīgu visos noziegumos, par kuriem jaunais cilvēks mani apvaino, un nododu sevi prokuroram, manam pēcnācējam.
Šos vārdus dobjā balsī izteicis, prokurors soļoja uz durvīm, kuras sulainis mehāniski atvēra.
Visa sapulce par šo izskaidrojumu un atzīšanos bija aizgrābta un iztrūkusies.
— Nudien, — teica Šato-Reno, — tad es labāk gribētu mirt kā Morserfa kungs, pistoles šāviens liekas gandrīz vai salds pret šādu katastrofu kā Vilfora kungam.
— Ak, un es vienu brīdi biju nodomājis precēt viņa meitu, — iesaucās Debrē, — nabaga bērns darīja labi, ka nomira.
— Sēde tiek atlikta, mani kungi, — teica prezidents, — un prāva paliek uz nākamo sesiju. To vajag no jauna iesākt un nodot citam ierēdnim.
Andrea bija palicis gluži mierīgs un, no kareivjiem pavadīts, atstāja zāli.
— Nu, mīļais, ko jūs domājat par visu šo lietu? — jautāja Debrē seržantam, aiz kura muguras bija stāvējis.
— Laikam viņu apžēlos, — tas atteica, — ja jau pats prokurors ir vairāk vainīgs.
XIV
Sods
Ļaudis klusuciešot deva ceļu Vilforam. īstas sāpes aizvien iedveš cienību. Nav neviena piemēra pat no visvairāk pagrimušiem laikiem, ka liela, sapulcēta ļaužu bara pirmās jūtas, redzot lielu nelaimi un sāpes, nebūtu bijusi vispārēja līdzcietība. Ļoti bieži ienīsti cilvēki tiek dumpja laikā nokauti, bet reti kad — nelaimīgais, un lai viņš arī būtu noziedznieks, no tiem, kas noskatās viņa tiesāšanā, aizskarts.
Vilfors izgāja caur klātesošo rindām netraucēts, vainīgs, kā pats bija atzinies, bet savu sāpju apsargāts.
Ir notikumi un dvēseļu cīniņi, kurus cilvēki saprot instinktīvi, bet nespēj ar prātu izskaidrot; tas, kas tādos apstākļos vissāpīgāk, visdziļāk iekliedzas, tas ir vislielākais dzejnieks. Ļaudis šo kliedzienu uzskata par veselu vēsturi, un viņi dara pareizi, ar to apmierinādamies, it sevišķi, ja kliedziens ir patiess.
Neaprakstāmi satriektais Vilfors atstāja tiesas namu, drudzis viņu kratīja, katra dzīsla šķita raujamies, sastingstam, tūkstam un pušu plīstam, katrs loceklis likās saplosīts.
Mehāniski viņš nolika savus tiesneša svārkus, izgāja streipuļodams pagalmā, iekāpa savos ratos un rādīja ar roku, lai brauc uz mājām.
Visas viņa izpostītās laimes smagums likās uzkrītam uz viņa galvas un viņu sadragājam. Vēl viņš skaidri nenoprata visas sekas, bet jau sajuta tās.
— Liktenis, liktenis! — viņš čukstēja.
Rati strauji ripoja uz priekšu; Vilfors spilvenos pakustējās un juta kaut